Latvijas Zinātnes padomes Zinātņu nozaru un apakšnozaru anotācijas

8-04-2009

Latvijas Zinātnes padomes Zinātņu nozaru un apakšnozaru anotācijas


1. Arhitektūra

Arhitektūra ir zinātnes nozare, kurā pēta cilvēku dzīves vides veidošanas mākslu, celtņu un objektu kopumu, kas veido šo vidi, - atsevišķas telpas un celtnes, pilsētbūvniecību un teritoriālplānošanu. Arhitektūras zinātne skar mākslas filozofiju, vides izpēti un analīzi, stilistiskas, socioloģiskas, būvtehniskas un ekoloģiskas problēmas, cilvēka veidotās vides telpiskās organizācijas un infrastruktūras principu noteikšanu un prognozēšanu, kā arī citas problēmas.

1.1. Arhitektūras teorija un vēsture ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta arhitektūras būtību, attīstības likumsakarības, arhitektūras mākslinieciskās izteiksmes veidus, arhitektonisko objektu un pilsētbūvniecības veidus un struktūru, projektēšanas metodes, kā arī būvmākslas mantojuma izpēti un novērtējumu, veic arhīvu un muzeju dokumentu studijas, pētījumus dabā, vizuāli faktoloģiskā materiāla fiksāciju, apkopošanu un sistemātisku analīzi, kā arī ar jaunu faktu, vērtējumu un atziņu ieviešanu.

1.2. Pilsētbūvniecība ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta pilsētu un citu apdzīvoto vietu funkcionālās un telpiskās organizācijas principus gan no plānojuma struktūras, gan no telpiski mākslinieciska viedokļa, kā arī galvenos attīstības virzienus. Pilsētbūvniecība balstās uz ekonomikas un socioloģijas prognozēm, uz ģeogrāfijas, dabas un kultūrvēsturiskiem pētījumiem. Tā ietver arī rajonu un lielāku areālu teritoriālplānošanas teorētiskās problēmas, modeļu izstrādi.

1.3. Lauku būvniecība ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta lauku centru un struktūru attīstību, atsevišķu celtņu arhitektūras un kultūrainavas veidošanas problēmas, attiecības starp publiskām un privātām celtnēm, kā arī transporta koridoru sasaiti ar dzīvojamiem rajoniem, komerccentriem, ar industriāliem sektoriem, izstrādā reģionu projektēšanas analīzes metodes, demogrāfiskos un ekonomiskos projektēšanas aspektus.

1.4. Celtņu arhitektūra ir zinātnes apakšnozare, kurā pētī akmens, koka, metāla, betona u.c. celtņu projektēšanas tipoloģiskos, funkcionālos, mākslinieciski stilistiskos, estētiskos, psihoemocionālās uztveres, sanitāri higiēniskos un citus aspektus, ietverot apgaismojuma analīzi, racionālu Saules enerģijas izmantošanu un citu enerģijas veidu ekonomiju, ievērojot akustikas un iluminācijas principus.

1.5. Ainavu arhitektūra ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta cilvēka dzīvei labvēlīgas un estētiski pilnvērtīgas vides veidošanas mākslu galvenokārt ar dzīvās un nedzīvās dabas elementu palīdzību, kā arī izstrādā teoriju un metodes, ar kurām panākt šās vides atbilstību ekoloģiskām, funkcionālām, ekonomiskām, tiesiskām un estētiskām prasībām. Ainavu arhitektūra cieši saistīta ar citām arhitektūras nozarēm, bioloģiju, dendroloģiju, ģeogrāfiju, socioloģiju.


2. Astronomija

Astronomija ir zinātnes nozare, kurā pēta kosmosa objektu - Saules sistēmas ķermeņu un vides, zvaigžņu un to sistēmu, miglāju, starpzvaigžņu un starpgalaktiku vides, galaktiku sistēmu un Visuma īpašības, procesus un evolūciju.

2.1. Astrofizika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta kosmosa objektu, to sistēmu, objektu apkārtējās un starpobjektu vides uzbūvi, pamatojoties uz šo objektu starojumu novērojumiem un izmantojot fizikas likumus un matemātikas metodes novērotā skaidrojumam un prognozēm.

2.2. Fundamentālā astronomija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta Saules un citu zvaigžņu sistēmu objektu dinamiku, definē telpas un laika references sistēmu, balstoties uz tuvu (Saules sistēma) un tālu (kvazāri) objektu astronomiskajiem novērojumiem un debess mehānikas metodēm.

2.3. Ģeokosmiskie pētījumi ir zinātnes apakšnozare, kurā ar astronomijas metodēm (pavadoņu lāzerlokācija, distanciālā zondēšana, gravimetriskie mērījumu, GPS metodes) pēta planētu Zeme, tās iekšējo uzbūvi, formu, gravitācijas lauku, atmosfēru un hidrosfēru un ar to izmaiņām saistītos fizikālos procesus.


3. Bioloģija

Bioloģija ir zinātnes nozare, kurā pēta dzīvos organismus, to uzbūvi, funkcionēšanu, izcelšanos, evolūciju, klasifikāciju, savstarpējās attiecības, mijiedarbību ar vidi un izplatību.

3.1. Augu fizioloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta augu organismu dzīvības procesu vispārējās likumsakarības un to izmaiņas atkarībā no vides apstākļiem, t.i., asimilācijas un disimilācijas procesus, kas nodrošina augu augšanu, attīstību un vairošanos - fotosintēzi, elpošanu, ūdens un minerālvielu uzņemšanu un to virzību, ziedēšanu un sēklražošanu, kā arī dažādu vielu biosintēzi un uzkrāšanos.

3.2. Biofizika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta fizikālus un fizikālķīmiskus procesus dzīvos organismos, to nozīmi dzīvības procesu norisē, kā arī fizikālo faktoru ietekmi uz dzīvajiem oragnismiem.

3.3. Bioķīmija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta dzīvo organismu ķīmisko sastāvu un ķīmiskos procesus tajos, galveno bioloģisko makromolekulu - proteīnu, nukleīnskābju, ogļhidrātu, lipīdu un to metabolītu struktūru, funkcijas un savstarpējās pārvērtības dzīvajā šūnā.

3.4. Biometrija un bioinformātika ir zinātnes apakšnozare, kurā izstrādā bioloģisko pētījumu plānošanas, racionalizācijas un pētījumu rezultātu objektivitātes novērtēšanas metodes, kā arī metodes, kas nodrošina bioloģisko sistēmu un procesu vadību un optimizāciju, balstoties uz matemātikas, eksperimentu plānošanas, vadības un optimizācijas teoriju atziņām. Biometrijas un bioinformātikas galvenās sadaļas ir bioinformācijas datu bāzes un to apstrāde, bioloģiskā statistika, daudzfaktoru biometrija, molekulārā modelēšana, telpiskās informācijas sistēmas.

3.5. Biotehnoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta cilvēkiem noderīgu vielu, medikamentu un produktu ieguvi vadāmos apstākļos, izmantojot bioloģiskos aģentus - mikroorganismus, augu vai dzīvnieku audus, to eksoproduktus un endoproduktus, rada un izmanto ģenētiski modificētus producentus vai modificētas šūnas, kā arī izstrādā tehniskos līdzekļus bioprocesu realizēšanai (bioinženierija).

3.6. Botānika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta augu ārējās (augu morfoloģija) un iekšējās uzbūves (augu anatomija) likumsakarības, augu daudzveidību un klasifikāciju (augu sistemātika), augu izplatības īpatnības (fitoģeogrāfija), veģetācijas sadalījumu (ģeobotānika), sugu sastāvu (flora) noteiktā teritorijā, dažāda ranga taksonu izplatību (fitohoroloģija), sastopamās fitocenozes (fitocenoloģija) un ekosistēmas (bioģeocenoloģija). Atkarībā no pētījumu objekta botānikā izveidojušies vairāki patstāvīgi apakšvirzieni: algoloģija (aļģu pētījumi), mikoloģija (sēņu pētījumi), lihenoloģija (ķērpju pētījumi), brioloģija (sūnu pētījumi), dendroloģija (koku pētījumi).

3.7. Cilvēka un dzīvnieku fizioloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta cilvēka un dzīvnieku šūnu, audu, orgānu un organisma funkcijas, to regulācijas principus un mehānismus, noskaidro veģetatīvo, somatisko, sensoro un psihisko funkciju būtību un izpausmes organismā mijiedarbībā ar vidi, kā arī fizioloģisko funkciju adaptīvo izmaiņu mehānismus un iespējas.

3.8. Ģenētika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta organismu iedzimtību un mainības likumsakarības un mehānismus, kas kopīgi visiem organismiem, neatkarīgi no to sistemātiskā stāvokļa (vispārējā ģenētika), cilvēkam vajadzīgu organismu formu ieguvi, organisma individuālās attīstības regulāciju. Atkarībā no pētījumu objekta, uzdevuma un metodes izšķir populāciju, individuālās attīstības ģenētiku, citoģenētiku un molekulāro ģenētiku, cilvēka, dzīvnieku, augu, mikroorganismu, medicīnisko ģenētiku.

3.9. Hidrobioloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta dzīvības procesus ūdens vidē, ūdens organismu sugu daudzveidību, bioloģiju, barības ķēdes atkarībā no biotisko, abiotisko faktoru un cilvēka darbības.

3.10. Imunoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta ar molekulāro struktūru ģenētisko izcelsmi saistītas norises dzīvnieku un cilvēku organismos (antigēnspecifiskumu), imunoloģisko procesu ķīmiskos pamatus, imūnās sistēmas anatomiju, histoloģiju un citoloģiju, izstrādā pētniecības metodes.

3.11. Mikrobioloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta mikroorganismu dzīvības un attīstības vispārējās likumsakarības, mikroorganismu daudzveidību (morfoloģisko, fizioloģisko, ģenētisko) konkrētos ekoloģiskos apstākļos, kā arī mikroorganismu formu savstarpējās attiecības ar augstākiem augiem un dzīvniekiem; izstrādā mikroorganismu dzīvības norišu kontroles un vadības metodes cilvēku praktiskām vajadzībām.

3.12. Molekulārā bioloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta bioķīmiskos un molekulāros procesus dzīvā šūnā, it īpaši ar ģenētiskās informācijas realizāciju saistītos procesus – replikāciju, transkripciju un translāciju, kā arī imūnās sistēmas darbības, sajūtu uztveres, atmiņas un citu dzīvo organismu īpašību molekulāros pamatus.

3.13. Šūnu bioloģija ir zinātnes nozare, kurā pēta dzīvo šūnu, tās funkcionālās sastāvdaļas un procesus - augšanu, funkcionēšanu, reakciju uz ārējiem faktoriem, reprodukciju u.c., kontaktus starp šūnām, šūnu diferenciāciju un gēnu ekspresijas problēmas, izskaidro šūnā notiekošos dzīvības procesus funkcionālā kopsakarībā.

3.14. Virusoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta vīrusu īpašības, struktūru, replikāciju, mijiedarbību ar šūnām un lomu slimību izcelsmē.

3.15. Zooloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta dzīvnieku valsts daudzveidību (sistemātika), dzīvnieku izcelšanos un attīstību, sugu un populāciju dinamikas likumsakarības, iekšsugas un starpsugu attiecības, faktorus, kas nosaka dzīvnieku eksistenci, uzvedību un izplatību. Zooloģijas pētījumu objekti ir viešūņi (protozooloģija), parazīti (parazitoloģija), kukaiņi (entomoloģija), zirnekļveidīgie (arahnoloģija), gliemji (malakoloģija), apaļmutnieki un zivis (ihtioloģija), abinieki un rāpuļi (herpetoloģija), putni (ornitoloģija), zīdītāji (terioloģija) u.c.

3.16. Bioloģijas didaktika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta, analizē un pilnveido bioloģijas kā mācību priekšmeta saturu, mācīšanas metodes un formas, apvienojot mācīšanas un audzināšanas uzdevumus vienotā sistēmā.

3.17. Ekoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta organisma un virsorganisma līmeņa bioloģisko sistēmu un vides attiecības - ekoloģiskās sistēmas, īpaši tajās noritošos enerģijas, vielas un informācijas transformācijas procesus un to izmaiņas vides ietekmē, izstrādā teorētisko bāzi pasākumu sistēmai, kas līdzsvarotu pieaugošās cilvēka prasības un planētas Zeme iespējas tās apmierināt. Ekoloģijas sociālais uzdevums ir teorētiski pamatot dabas resursu racionālas izmantošanas sistēmu, pilnveidot sabiedrības un dabas attiecību formas un stratēģiju. Ekoloģijas galvenās sadaļas: autekoloģija; demekoloģija; sinekoloģija; bioindikācija.


4. Būvzinātne

Būvzinātne ir zinātnes nozare, kura ietver būvmehānikas, būvfizikas, grunts mehānikas un ģeodēzijas teorētisku pētījumu kompleksu, kā arī būvkonstrukciju pētīšanu, projektēšanu un izgatavošanu, būvniecības tehnoloģijas (būvmašīnu un būvmateriālu izgatavošana, būvdarbu tehnoloģija), inženierbūvju un sanitārās tehnikas problēmas, kā arī saskares problēmas ar būvniecības ekonomiku. Būvzinātnes pētījumu galvenie virzieni saistīti ar celtniecības objektiem (dzīvokļu celtniecība, enerģētiskā celtniecība, hidroceltniecība, lauku celtniecība, rūpniecības celtniecība, transporta būves u. c.), ar speciālām transporta maģistrāļu būvēm, militārām būvēm, ar gāzes, ūdens un citu produktu apgādes būvēm, ar apakšzemes kanālu un kabeļu izbūvi un sanitārtehnisko sistēmu būvi.

4.1. Būvmateriāli un būvtehnoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta dabiskos un mākslīgos materiālus un izstrādājumus, ko lieto celtniecībā un remontdarbos, ietverot vispārīgas un speciālas nozīmes būvmateriālus, kas nodrošina ēku un inženierbūvju ekspluatāciju un estētiskās īpašības, nepieciešamo temperatūras un siltuma režīmu, akustiku, skaņas izolāciju un gaismas tehnisko režīmu, izstrādā jaunas tehnoloģijas būvmateriālu ražošanā un to lietošanā būvniecībā.

4.2. Būvmehānika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta būvju un to elementu (siju, kopņu, rāmju, čaulu u. c.) stiprības, noturības (stabilitātes) un stinguma aprēķinu principus un izstrādā jaunas analītiskas, skaitliskas un eksperimentālas metodes, sākot ar vienkāršu slogojumu iedarbību statikā līdz dinamisku slogojumu iedarbībai, kas rodas no objektu un aptverošās vides svārstībām, triecienviļņiem, kā arī ātrgaitas kustīgu slodžu, vēja slodžu, seismisku slodžu un to kombināciju iedarbības uz parastām un speciālas nozīmes būvēm (piemēram, estakādes, iekārtie tilti, augstsprieguma līnijas, dūmeņi, pazemes gāzes un produktu vadi u.c.) to montāžas un ekspluatācijas laikā.

4.3. Būvkonstrukcijas ir zinātnes apakšnozare, kurā veic dažādas nozīmes būvju (piem., liellaiduma ēku karkasi, rūpniecības un lauksaimniecības objekti, transportbūves un aerodromi, pazemes būves u. c.) nesošo un norobežojošo konstrukciju un to elementu (sijas, čaulas, kopnes, rāmji, paneļi, kupoli u.c.) analītiskus, skaitliskus un eksperimentālus pētījumus - esošo objektu analīzi, balstoties uz robežstāvokļa metodes un parametriem, struktūru optimizāciju, pārejot uz jaunu struktūru sintēzi telpiskās konstrukcijās un lietojot dažāda materiāla elementus (betons, dzelzsbetons, metāls, līmēts koks, kompozīti u.c.) un veidojot modernas konstrukcijas (saliekamās, monolītās, pneimatiskās, kombinētās u.c. konstrukcijas).

4.4. Ģeodēzija un ģeoinformātika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta Zemes apmērus un virsmas formas kopumā (augstākā ģeodēzija), kā arī atsevišķas nelielas to daļas (topogrāfija). Tā ietver problēmas par metodēm un tehnisko nodrošinājumu būvdarbos, montāžas darbos, būvju eksperimentālos pētījumos, dabas un pieminekļu aizsardzībā (inženierģeodēzija), kā arī pētījumus par plānu un ģeogrāfisko karšu sastādīšanu, kā arī pēta globālas ģeodēziskās astronomijas, gravimetrijas, fotogravimetrijas, kosmiskās triangulācijas problēmas.

4.5. Siltuma, gāzes un ūdens inženiersistēmas ir būvzinātnes apakšnozare, kurā pēta ēku inženiersistēmu un apdzīvotu vietu infrastruktūras elementus: siltuma un aukstuma apgādi, gāzes apgādi, ūdens apgādi un kanalizāciju, ugunsdzēšanas iekārtas un sistēmas, balstoties uz plūsmas mehāniku, hidrauliku un aerodinamiku, tehnisko termodinamiku, siltumfiziku, akustiku un gaismas tehniku, būvniecības klimatoloģiju, ūdens ķīmiju un mikrobioloģiju.


5. Datorzinātne

Datorzinātne ir zinātnes nozare, kura ietver zinātnisko pētījumu kompleksu, kas saistīts ar datoriem, programmatūru, datortehnoloģijām un intelektuālām sistēmām. Datorzinātnē pēta datoru arhitektūru un aparatūru, programmēšanas valodas un sistēmas, programmatūras uzbūves principus, sistēmu projektēšanas metodes, datu apstrādes sistēmas un datoru tīklus, kā arī datoru lietojumus specifiskos apgabalos, kur uzsvars ir ne tik daudz uz dotā apgabala specifiku, cik uz programmatūras vai aparatūras vispārējiem principiem.

5.1. Datorzinātnes matemātiskie pamati ir zinātnes apakšnozare, kurā izstrādā algoritmu vispārīgo teoriju, efektīvu algoritmu konstruēšanas metodes, algoritmisko ģeometriju, kriptogrāfiju un datu aizsardzību, kā arī programmu analīzes matemātiskās metodes.

5.2. Datoru un sistēmu programmatūra ir zinātnes apakšnozare, kurā izstrādā sistēmu un programmatūras vispārīgo teoriju, formalizācijas metodes, uzbūves principus, projektēšanas metodes, drošības jautājumus, kā arī operētājsistēmas un to uzbūves principus.

5.3. Programmēšanas valodas un sistēmas ir zinātnes apakšnozare, kurā izstrādā formālo valodu teoriju, programmēšanas un modelēšanas valodu uzbūves principus un semantiku, realizācijas metodes, sistēmu projektēšanas valodas un rīkus.

5.4. Datu apstrādes sistēmas un datortīkli ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta datoru tīklus, izstrādā to uzbūves principus un arhitektūru, uz datoru tīkliem balstītas tehnoloģijas, kā arī sarežģītas datu apstrādes sistēmas, to uzbūves principus un formalizācijas metodes.

5.5. Intelektuālo sistēmu teorija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta mākslīgo intelektu un ekspertu sistēmas, zināšanu reprezentēšanas un apstrādes modeļus, mašīnu apmācību, sistēmu analīzes un projektēšanas intelektuālās metodes un rīkus.

5.6. Datoru arhitektūra un aparatūra ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta datoru uzbūves pamatprincipus, to loģisko struktūru un funkcionalitāti, aparatūras un programmatūras sadarbības problēmas, specializētu mikroprocesoru uzbūves principus, aparatūras kontroles un diagnostikas jautājumus, kā arī izstrādā aparatūras projektēšanas metodes.

5.7. Signālu diskrētā apstrāde ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta analogo signālu pārveidošanu diskrētajos signālos un tās tehnisko realizāciju, spektrālanalīzes, diskrēto filtru teorijas un citas ar signālu rekonstrukciju saistītas problēmas.


6. Demogrāfija

Demogrāfija ir zinātne par iedzīvotāju atražošanu (paaudžu nomaiņu), tajā analizē iedzīvotāju skaitu, izvietojumu un sastāvu, reproduktīvo uzvedību, ģimenes plānošanu, migrāciju, izstrādā iedzīvotāju attīstības prognozes, demogrāfisko politiku.

6.1. Teorētiskā demogrāfija ir zinātnes apakšnozare, kurā izstrādā iedzīvotāju demogrāfiskās izpētes metodoloģiju, demogrāfiskās koncepcijas un teoriju.

6.2. Vēsturiskā demogrāfija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta demogrāfisko procesu attīstību dažādos vēsturiskos periodos un stadijās, izzina iedzīvotāju skaita, struktūras, izaugsmes u.c. faktoru likumsakarības.

6.3. Sociāli ekonomiskā demogrāfija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta iedzīvotāju demogrāfisko (matrimonālo, reproduktīvo, vitālo un migrācijas) uzvedību un paaudžu nomaiņas procesu, kā arī ekonomisko un demogrāfisko procesu mijiedarbību.

6.4. Medicīniskā demogrāfija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta iedzīvotāju veselības stāvokli, dzīvotspējas un mirstības likumsakarības dažādās iedzīvotāju grupās, reproduktīvo veselību un analīzē iedzīvotāju nāves cēloņus.


7. Ekonomika

Ekonomika ir zinātnes nozare, kurā pēta dabas, materiālo, darba un finanšu resursu racionālu ieguvi, sadali un izmantošanu, preču ražošanu un patēriņu un šā procesa realizāciju, ražošanas attiecību likumsakarības, ražošanas spēku attīstību tautsaimniecībā makrolīmenī un mikrolīmenī, tautsaimniecības struktūru un atsevišķu nozaru, preču un pakalpojumu attīstību un organizāciju ar mērķi sistemātiski palielināt iedzīvotāju ienākumus.

7.1. Ekonomikas teorija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta ekonomikas pamatjēdzienus, ekonomiskos sakarus un šo sakaru vadīšanas iespējas, analizē ekonomiskos rādītājus starp ekonomiskām sistēmām, valstīm un sabiedrības slāņiem un prognozē tautsaimniecība vadīšanas procesa sekas atkarībā no specifisko faktoru iedarbības.

7.2. Latvijas tautsaimniecība ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta Latvijas tautsaimniecības un citu valstu struktūru, tās optimizāciju, izzina prioritāros virzienus un nozares, izvērtē tautsaimniecības stāvokli un izstrādā tās attīstības ieteikumus, kā arī izstrādā iedzīvotāju reālo ienākumu palielināšanas un labklājības nodrošināšanas metodes, pamato iekšzemes kopprodukta sadales iespējas.

7.3. Makroekonomika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta tautsaimniecības analīzes un prognozēšanas teorētisko pamatojumu un lietojumu, makroekonomisko procesu mijiedarbības pamatojumu un regulēšanas diapazonus.

7.4. Mikroekonomika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta zemāko tautsaimniecības līmeņu (uzņēmējdarbības un personu sadarbība) teorētiskos procesus, uzņēmējdarbības funkcionēšanas un regulēšanas un darba devēju un darba ņēmēju savstarpējas sadarbības metodes.

7.5. Finanses un kredīts ir zinātnes apakšnozare, kas pēta finanšu un kredīta saturu, valsts finanšu politiku, monetārās un fiskālās politikas izpausmes veidus, regulēšanas un realizācijas sekas, nodokļu un subsīdiju politiku, budžeta veidošanu un realizāciju, banku darbību, kredīta lomu un realizāciju.

7.6. Grāmatvedības un uzskaites teorija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta uzskaites un pārskatu saturu un realizāciju, grāmatvedības automatizāciju, pārskatu sagatavošanu, valsts ieņēmumu dienesta funkcijas un audita realizāciju.

7.7. Ekonometrija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta kvantitatīvus ekonomiski matemātiskus modeļus un to izstrādāšanas metodes (modeļu parametru aprēķināšana, novērtēšana un interpretācija, modeļu lietošana analīzē un prognozēšanā) un šo modeļu lietojumu ekonomikas likumsakarību pētījumos.

7.8. Statistika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta sociālos un ekonomikas objektus un procesus raksturojošas kvantitatīvas likumsakarības, statistiskās informācijas iegūšanas avotus, informācijas vākšanas un apkopošanas metodes un institūcijas, statistisko datu detalizāciju, ticamības un reprezentativitātes novērtēšanu, statistisko datu glabāšanu informācijas nesējos un to izmantošanas iespējas analīzē un prognozēšanā.

7.9. Tirgzinība ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta preču maiņas procesus un izskaidro apstākļu ietekmi uz ražošanu, sadali, preču un pakalpojumu noieta organizāciju un ekonomisko efektivitāti.

7.10. Sociālā ekonomika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta sociālās ekonomikas rādītāju saturu un dinamiku atsevišķās valstīs un valsts reģionos, valsts sociālo politiku, iedzīvotāju reālos ienākumus kopumā un atsevišķās sociālās grupās, iedzīvotāju ienākumu polarizāciju, maznodrošināto iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanas iespējas un sociālo nodrošināšanu.

7.11. Reģionālā ekonomika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta reģionu ekonomikas saturu, reģionu ekonomisko atšķirību cēloņus un sekas, reģionu ekonomikas attīstības vadīšanas iespējas, reģionu attīstības interešu harmonizāciju un institucionālo nodrošināšanu.

7.12. Agrārā ekonomika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta agrārās ekonomikas saturu, faktoru savstarpējo sakarību, zemes izmantošanu un ražošanas efektivitātes nodrošināšanu, tirgus attīstību, muitas politiku lauksaimniecībā, iedzīvotāju nodrošināšanu ar pārtiku.


8. Elektronika un telekomunikācijas

Elektronika un telekomunikācijas ir zinātnes nozare, kurā pēta elektrisko lādiņnesēju mijiedarbību ar elektromagnētisku lauku un materiālus, elementus, shēmas, ierīces un iekārtas, kuru darbības pamatā ir šī mijiedarbība un kuras paredzētas elektromagnētiskās enerģijas, elektriskā u.c. signālu pārveidošanai, informācijas uzkrāšanai, apstrādei un pārraidei, kā arī saziņas līdzekļus - telefonu, radio, televīziju, faksimilsakarus, elektrosakarus, telekomunikāciju tīklus u. c.

8.1. Elektronikas elementi ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta jaunus elektronikas materiālus, no tiem izgatavotus elementus, shēmas, ierīces un iekārtas, kas paredzētas elektromagnētiskās enerģijas, elektriskā, optiskā, termiskā, akustiskā u.c. veidu signālu pārveidošanai, un izstrādā to izgatavošanas tehnoloģiju.

8.2. Lauki un viļņi elektronikā ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta akustisku, ultraskaņas un elektromagnētisko viļņu ierosināšanu un uztveršanu, elektromagnētisko viļņu izkliedi un radioviļņu izplatīšanos, viļņu pārvadi koaksiālās līnijās, viļņvados un gaismas vados, akustisku, ultraskaņas un elektromagnētisko viļņu lietojumu elektronikā, rezonanses ierīces un mikroviļņu tehniku, elektromagnētisko saderību, ekrānus, antenas, aizsardzību no elektromagnētiskā lauka, ietverot arī viļņu izkliedes apvērstos uzdevumus.

8.3. Ķēdes un signāli ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta sprieguma un strāvas avotus, elektronisku ķēžu teorijas analīzes, sintēzes un optimizācijas problēmas, kā arī analogos un diskrētos signālus, to ģeneratorus, modulācijas veidus, trokšņus, kodēšanas un detektēšanas sistēmas, haotiskās sistēmas, statistiskās radiotehnikas elementu un mikroprocesoru lietojumu signālu apstrādes sistēmās.

8.4. Radiosistēmas ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta informācijas ierakstīšanu, saglabāšanu, pārraidīšanu un uztveršanu, veic radiosakaru sistēmu, radiofikācijas, radionavigācijas un signalizācijas sistēmu fundamentālus pētījumus, kā arī elektroniskās mēraparatūras, specializēta lietojuma elektroniskās aparatūras, elektroniskās aparatūras konstruēšanas un ražošanas tehnoloģijas lietišķos pētījumus, lai radītu modificētus un principiāli jaunus pastiprinātājus, signālu pārveidotājus, radiouztvērējus, televizorus, videoaparatūru un akustiskās sistēmas.

8.5. Elektrosakari ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta pārraides kanālus un sistēmas, ziņojumu, signālu un trokšņu mijiedarbību pārraides un uztveršanas procesā, kā arī traucējumnoturības teoriju, diskrēto ziņojumu optimālo uztveršanu, trafika modelēšanu un prognozēšanu.

8.6. Telekomunikāciju tīkli ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta mobilo sakaru sistēmas, to tīklu izveidošanu, arhitektūru, plānošanu, vadību, aprēķinu metodes, modelēšanu un optimizāciju, šūnu tīklus, apkalpošanas kvalitātes aprēķina metodes, multipleksēšanas un maršrutizācijas tehnoloģijas.

8.7. Datortehnika un tīkli ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta skaitļošanas problēmu datorizētus risinājumus, jaunu datortehniku, to tīklu un sistēmu radīšanu, programmēšanas valodu, programmatūras un metodoloģijas izstrādāšanu, datortehnikas un tīklu projektēšanu un arhitektūru, pilnveidošanu un lietojumu, risinot dažādus teorētiskos un tehniskos uzdevumus mehānikā, fizikā, ķīmijā, bioloģijā, kā arī ekonomikā, vadības sistēmās, tehnikā, tehnoloģijā, vides aizsardzībā, sakaru tehnikā u. c.


9. Elektrotehnika

Elektrotehnika ir zinātnes nozare, kas saistīta ar elektromagnētisko parādību teorētiskajiem pētījumiem, šo procesu praktisko izmantošanu tehnikā, tehnoloģijā un sadzīvē. Aptver jautājumu loku, kas saistīti ar enerģijas pārvēršanu no citiem veidiem elektriskajā enerģijā, no tās atpakaļ citos nepieciešamos enerģijas veidos, kā arī ar elektriskās enerģijas pārvadi un sadali. Tās teorētiskie pamati cieši saistīti ar elektrofiziku, magnetohidrodinamiku, elektrotehnoloģiju (ar materiālu iegūšanu, apstrādi un to īpašību mainīšanu, izmantojot elektromagnētiskās parādības) un citām zinātnes un tehnikas radniecīgām nozarēm (piemēram, ar mehāniku, ar procesu optimālo vadību u.c.).

9.1. Elektrotehnikas teorētiskie pamati ir zinātnes apakšnozare, kurā veic teorētiskos un lietišķos pētījumus elektrotehnikas jomā un kuras pamatā ir Maksvela vienādojumi un to izmantošana konkrētos apstākļos, pētot procesus, kas kopīgi visām vai daudzām iekārtām, kurās izmanto elektromagnētiskās parādības. Tā ietver pētījumus elektrisko ķēžu teorijā, elektromagnētiskā lauka teorijā, pielietojot matemātikas un fizikas teoriju speciālās nodaļas (kompleksā mainīgā funkcijas, parciālos diferenciālvienādojumus u. c.). Tā pētī elektrostaciju, elektrisko tīklu un energosistēmu, un pārveidotāju darbību, elektrotehnisko materiālu, kā arī veic augstsprieguma tehnikas, mērīšanas un gaismas tehnikas, elektrotehnoloģijas u. c. objektu un procesu teorētiskos pētījumus un objektu projektēšanu, izgatavošanu un ekspluatāciju.

9.2. Elektriskās mašīnas un iekārtas ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta mašīnas un iekārtas, kurās mehānisko enerģiju pārveido elektriskajā un elektrisko enerģiju – mehāniskajā enerģijā, izstrādā sinhrono mašīnu darbības analīzi stacionāros un nestacionāros režīmos, jaunu efektīvu un ekoloģisku mašīnu un iekārtu sintēzes metodes un teorijas, veic to eksperimentālu pārbaudi sarežģītos ekspluatācijas apstākļos (transportā, vēja enerģētikā, tehnoloģiskajos procesos rūpniecībā un lauksaimniecībā u.c.).

9.3. Elektriskās tehnoloģijas un automātika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta individuālās, transporta, komunālās saimniecības, lauksaimniecības elektroiekārtas, elektrotehnoloģijas - elektrotermijas, metināšanas, elektrolītiskās, elektroerozijas, plazmas, elektronu-jonu un elektriskā lauka - iekārtas, elektriskās piedziņas iekārtas (tipveida rūpnieciskie mehānismi, metālapstrādes iekārtas, elektrotransports, servopiedziņas, roboti un manipulatori), elektroenerģijas parametru pārveidotājus un industriālo procesu kontroli, vadību, to datorvadību un automatizāciju, automatizācijas elementus un iekārtas, informācijas plūsmu apstrādes un komunikācijas iekārtas, industriālo patērētāju enerģētisko parametru uzlabošanas un automatizācijas metodes, kā arī kustības vadību ar mākslīgā intelekta iekārtām un metodēm. Tā pēta arī elektrisko tehnoloģiju fizikālos pamatus, elektroiekārtu elektromagnētisko savienojamību, drošumu un diagnostiku, izstrādā pētīšanas metodes, analīzes un sintēzes principus, optimizācijas kritērijus.

9.4. Energoelektronika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta pusvadītāju iekārtu spēka un vadības elementus, elektroenerģijas veida un parametru pusvadītāju pārveidotājus (taisngrieži, invertori, frekvences pārveidotāji) un regulatorus (maiņstrāvas, līdzstrāvas impulsu regulatori), to darbības fizikālos pamatus un lietojumu industrijas enerģētikas un transporta automatizācijas sistēmās.


10. Enerģētika

Enerģētika ir zinātnes nozare, kurā pēta enerģētikas un energosistēmu ekspluatācijas un attīstības problēmas, enerģijas ražošanas, pārveidošanas, pārvades un akumulācijas metodes un līdzekļus, esošo objektu ekspluatācijas optimizāciju j, drošību un aizsardzību, ievērojot apkārtējās vides aizsardzību, kā arī jaunu enerģētisko objektu (tai skaitā alternatīvu enerģijas veidu) projektēšanu, būvniecību un ieviešanu ekspluatācijā.

10.1. Elektroenerģētika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta iekārtu un būvju kompleksus, ko lieto dažāda veida enerģijas pārvēršanai elektriskajā enerģijā. Tā ietver fundamentālus teorētiskus un lietišķus pētījumus termoelektrostaciju, hidroelektrostaciju, kodoltermisko elektrostaciju, vēja elektrostaciju, ģeotermālo elektrostaciju, helioelektrostaciju u.c. darbības analīzi, vadības procesu optimizāciju, jaunu staciju, tīklu un sistēmu projektēšanu un celtniecību, esošo objektu ekspluatācijas režīmu optimizāciju informācijas nenoteiktības apstākļos, ievērojot drošības pasākumus pret avārijām un apkārtējās vides aizsardzību. Pētījumu zinātniskie virzieni ir saistīti ar sarežģītu sistēmu modelēšanas un optimizācijas izstrādi.

10.2. Elektroapgāde ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta problēmas, kas saistītas ar elektriskās enerģijas piegādi dažādiem rūpniecības, lauksaimniecības, celtniecības, satiksmes u.c. objektiem, un enerģijas sadali objektā, ar augstsprieguma elektropārvades līnijām, transformatoru apakšstacijām, sadales elektrolīnijām, sadales punktiem un tīkliem, kā arī veic elektroapgādes sistēmu analīzi, parametrisko optimizāciju, izstrādā jaunu struktūru un sistēmu optimālu sintēzi un vadību uz specializēto mikroprocesoru iekārtu bāzes, veic augstsprieguma un zemsprieguma līniju aizsardzības, bojājumu vietu fiksēšanas pasākumu un drošuma pētījumus.

10.3. Siltumenerģētika ir zinātnes apakšnozare, kas pēta siltuma vai aukstuma ieguvi, siltuma enerģijas pārnesi no siltuma avota uz patērētāju vai dzesētāju, kā arī siltuma pārvēršanu citu veidu enerģijā (galvenokārt mehāniskajā un elektriskajā enerģijā), karstā ūdens vai tvaika piegādi ēku apkures sistēmām, ventilācijas, gaisa kondicionēšanas, karstā ūdens apgādes sistēmas un tehnoloģiju, vietējās vai centralizētās siltumapgādes sistēmas, kā arī citus siltuma procesus tehnikā un dabā. Pētījumu galvenie virzieni saistīti ar siltuma un siltuma apgādes procesu matemātisko modelēšanu, optimālo vadību un parametrisko optimizāciju, kā arī enerģijas izmantošanas efektivitātes paaugstināšanu.

10.4. Alternatīvās enerģijas iekārtas ir zinātnes apakšnozare, kurā izstrādā teorētiskos alternatīvās enerģijas objektu izpētes pamatus, metodes un līdzekļus, kā arī pēta to izmantošanu elektriskās, mehāniskās un siltuma enerģijas ieguvē, neizsīkstošo enerģijas avotu (Saule, vējš, plūdmaiņas u. c.) izmantošanu tautsaimniecībā, samazinot apkārtējās vides piesārņošanu.


11. Farmācija

Farmācija ir zinātnes nozare, kurā pēta zāļu vielu un palīgvielu iegūšanu, apstrādi, zāļu formu izstrādi, ražošanu un to kvalitātes kontroli, zāļu izplatīšanas organizāciju un ekonomiku.

11.1. Zāļu formu tehnoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta zāļu pagatavošanas teorētiskos pamatus, izstrādi un ražošanas tehnoloģiju.

11.2. Farmācijas ķīmija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta zāļvielu ķīmisko uzbūvi, to stabilitāti, sintēzes un analīzes metodes, ķīmiskās uzbūves saistību ar farmakoloģisko darbību.

11.3. Farmakognozija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta ārstniecības augus, to drogas, bioloģiski aktīvas vielas, kā arī augu un dzīvnieku valsts zāļvielas.

11.4. Farmaceitiskā farmakoloģija ir zinātnes apakšnozare, kas pēta un izskaidro zāļu darbības molekulāros mehānismus, meklē jaunus iedarbīgus zāļu līdzekļus un teorētiski pamato to lietošanu, izmantojot eksperimentālas pētīšanas metodes, lai noteiktu vielas darbības mērķobjektus šūnā, kā arī pēta šo šūnu mērķobjektu (receptoru, gēnu, enzīmu u.c.) uzbūvi un funkcijas, un izmanto atziņas par zāļu īpašībām un to bioloģisko iedarbību jaunu zāļu līdzekļu radīšanas modeļu izstrādāšanā (kemometrika, proteometrika, molekulu datormodelēšanas metodes, u.c.).

11.5. Klīniskā farmācija ir zinātnes apakšnozare, kas pēta zāļu optimizētas un individualizētas farmakoterapijas izveidi, regulējot zāļu devu un ievadīšanas veidu, zāļu darbības efektivitātes palielināšanu dažādām pacientu grupām vai populācijām, veicinot nevēlamo zāļu blakusparādību skaitu samazināšanu, kā arī veicot terapeitisko zāļu monitoringu un zāļu farmakokinētiskos pētījumus.

11.6. Sociālā farmācija ir starpdisciplināra zinātnes apakšnozare, kas pēta farmakoepidemioloģiskos un farmakoekonomiskos zāļu lietošanas aspektus, iekļaujot tajos farmakovigilanci, pacientu līdzestības pētījumus un aptiekas sniegto pakalpojumu ietekmi uz sabiedrības veselību. Pētot zāļu patēriņu, sociālā farmācija papildus pēta zāļu lietošanas blaknes, to mijiedarbību un riskus, farmācijas tirgus menedžmentu, sociālo taisnīgumu zāļu pieejamībā, kā arī farmācijas likumdošanu un farmaceita lomu sabiedrībā.


12. Filozofija

Filozofija ir zinātne, kurā pēta pašas universālākās un abstraktākās pasaules iezīmes un domāšanas kategorijas: prātu, patiesību, pierādījumu, argumentāciju, būtību, spriešanas spēju u.c., kā arī cilvēka vietu pasaulē. Filozofija veido pasaules izpratni, balstoties uz izziņas, vērtību, ētisko, estētisko, sociālo un politisko pieeju. Filozofija ir teorētiski refleksīva apziņas un kultūras forma un īpašu nozīmi piešķir zināšanu pašapziņas jeb refleksijas modam.

12.1. Filozofijas vēsture ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta filozofisko zināšanu un ideju attīstību laikā un telpā (vēsturiskā attīstība).

12.2. Izziņas un apziņas teorija (epistemoloģija, gnozeoloģija) ir filozofijas zinātnes apakšnozare, kurā pēta izziņas procesu un zināšanas un kuras centrā ir jautājums par zināšanu veidošanos un īpašo apziņas vietu šajā procesā.

12.3. Loģika ir zinātnes apakšnozare, kura pēta universālās domāšanas formas un metodes, kas nodrošina racionālu izziņu. Ir formālā, matemātiskā, modālā, simboliskā u.c. loģika

12.4. Ideju vēsture ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta ideju attīstību saistībā ar lokālajām kultūras tradīcijām un ideju vispārējo kontekstu .

12.5. Ētika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta konceptus, kas izsaka praktisko diskursu: labais, pienākums, tikums, morāle, tiesības, brīvība, racionalitāte, izvēle u.c. Ētika teorētiski pamato morāles normas un tikumiskas uzvedības kritērijus.

12.6. Estētika un mākslas filozofija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta pārdzīvojumus, konceptus un spriedumus, kas rodas, novērtējot mākslu vai plašāku objektu veidu, kurš izteic kustību, skaisto vai cildeno.

12.7. Filozofiskā antropoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta cilvēka dabu (būtību), viņa vietu kosmosā un attiecības ar citām dzīvajām būtnēm.

12.8. Politikas filozofija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta ideālu sabiedrību un analizē pastāvošo sabiedrību, balstoties uz metafizikas, ētikas un politikas jēdzieniem : taisnīgums, vara, valsts, pārvaldes formas, nācija u.c.

12.9. Kultūras filozofija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta kultūras būtību, nozīmi un struktūru, kā arī atsevišķu cilvēka darbības veidu un fenomenu nozīmi un vērtību.

12.10. Reliģijas filozofija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta ar reliģisko ticību saistītus konceptus : eksistenci, radīšanu, Dievu, žēlastību, grēku, upurēšanu, pestīšanu, svēto u.c.

12.11. Zinātnes filozofija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta zinātnisko teoriju struktūru, zināšanu paradigmu un epistēmu pamatojumu, attīstību un maiņu.

12.12. Vēstures filozofija ir zinātnes apakšnozare, kurā interpretē vēsturisko procesu un vēsturisko izziņu, kā arī ar pēta vēsturisko domāšanu, vēsturiskumu un laika apziņas struktūras.

12.13. Sociālā filozofija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta dzīves sociālos aspektus un sabiedrības izpratnes pamatkategorijas: ideoloģiju, autoritārismu, totalitārismu, individuālismu, tiesības, varu, īpašumu, liberālismu, solidaritāti u.c.


13. Fizika

Fizika ir zinātnes nozare, kurā pēta dabas parādību vispārīgās likumsakarības, matērijas īpašības, kustības un mijiedarbības likumus.

13.1. Cietvielu fizika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta vielas uzbūvi un kvantitatīvas kustību likumsakarības cietā agregātstāvoklī. Tā ietver kristālfiziku, stiklu fiziku, segnetoelektriķu fiziku, organisko materiālu fiziku.

13.2. Kondensētās vides fizika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta cietā un šķidrā agregātstāvokļa uzbūvi to mijiedarbībā. Tā ietver nekristalisko vielu fiziku un šķidrumu fiziku.

13.3. Pusvadītāju fizika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta pusvadītāju elektronisko struktūru un elektronu pārneses parādības un fizikālos procesus mikroelektronikas elementos. Tā ietver arī amorfo pusvadītāju fiziku un cietvielu joniku.

13.4. Ķīmiskā fizika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta vielas uzbūves un ķīmisko pārvērtību likumsakarības atomārā un molekulārā līmenī, balstoties uz kvantu teorijas atziņām.

13.5. Materiālu fizika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta praksē lietojamu materiālu uzbūvi un fizikālās īpašības ar nolūku radīt jaunus materiālus, uzlabot esošo materiālu īpašības vai to ražošanas tehnoloģiju.

13.6. Fizikālās metodes un instrumenti ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta fizikas eksperimentālās pētījumu metodes un instrumentus, kā arī to izstrādi.

13.7. Optika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta fizikālās parādības, kas saistītas ar gaismas fundamentālām īpašībām (elektromagnētiskie viļņi, kvanti, spektrālais sastāvs, polarizācija, koherentās parādības u.c.), gaismas mijiedarbību ar vielu (atomiem un molekulām gāzēs un kondensētās vidēs), kā arī ar optisko ierīču darbības principiem.

13.8. Lāzeru fizika un spektroskopija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta fizikālos procesus, kuri nodrošina lāzeru darbību, un procesus, kas notiek lāzerstarojuma ietekmē. Tā ietver arī dažādus lāzeru lietojumu aspektus tehnikā, medicīnā un citās nozarēs.

13.9. Teorētiskā fizika ir zinātnes apakšnozare, kurā izstrādā dabas parādību matemātiskos modeļus un to rasināšanas matemātiskos modeļus

13.10. Fizikas didaktika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta fizikas zinātnes saturu, izstrādā fizikas apguves modeļus, teorijas un eksperimentus, kas paredzēti adaptēšanai dažādās sabiedrības grupās (skola, augstskola, prakse).

13.11. Atomu un molekulu fizika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta atomu un vienkāršu molekulu struktūru, to savstarpējo mijiedarbību un mijiedarbību ar ārējiem laukiem, ieskaitot gaismu. Tā ietver arī pētījumus par atomu un molekulu mijiedarbību Zemes atmosfērā.

13.12. Kodolfizika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta matērijas uzbūvi subatomārā līmenī - kodolu īpašības un to struktūru, elementārdaļiņu īpašības, to pārvērtības un mijiedarbību.

13.13. Šķidrumu un gāzu mehānika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta procesus šķidrumos un gāzēs, ņemot vērā gan sistēmas iekšienē notiekošās mijiedarbības, gan ārējās iedarbības, gan sadarbību ar citiem objektiem sistēmā, sistēmas aprakstam parasti izmantojot nepārtrauktās vides mehānikas matemātisko aparātu.

13.14. Siltumfizika un molekulārā fizika ir zinātnes apakšnozare, kurā, balstoties uz klasisko fenomenologiju, statistiskās fizikas un kvantu mehānikas likumsakarībām, pēta vielu īpašības, pārneses parādības, agregātstāvokļa maiņu un fāžu pārejas.

13.15. Magnētisko parādību fizika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta gāzes, šķidruma un cietvielas magnētiskās īpašības.

13.16. Tehniskā fizika ir zinātnes apakšnozare, kurā veic praksē nepieciešamus fizikālus pētījumus (gandrīz vienmēr starpnozaru pētījumi)

13.17. Medicīniskā fizika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta fizikālos procesus dzīvos organismos un iespējas izmantot fizikālās metodes medicīniskai diagnostikai un ārstniecībai.


14. Folkloristika

Folkloristika ir zinātne, kurā pēta tautas kolektīvās daiļrades veidus (poētisko tautas daiļradi, tautas mūziku, tautas horeogrāfiju) un tautas sacerējumus, kas ieguvuši noteiktu māksliniecisko formu un dzīvo tautā patstāvīgu daiļdarbu veidā.

14.1. Latviešu folkloristika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta latviešu mutvārdu daiļradi: tautasdziesmas, pasakas, teikas, leģendas, sakāmvārdus, parunas, mīklas, ticējumus, buramvārdus u.c.

14.2. Salīdzināmā folkloristika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta kādas citas vai citu tautu (divu vai vairāku) un latviešu folkloru salīdzināmā aspektā.

14.3. Mitoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta mītus un to struktūru īpatnības folklorā.

14.4. Cittautu folkloristika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta cittautu mutvārdu daiļradi - tautasdziesmas, pasakas, teikas, leģendas, sakāmvārdus, parunas, mīklas, ticējumus, buramvārdus u.c.


15. Ģeogrāfija

Ģeogrāfija ir zinātnes nozare, kurā pēta Zemes ģeogrāfisko apvalku, tā uzbūvi, īpašības un tajā notiekošos procesus, tai skaitā sabiedrības teritoriālo organizāciju un cilvēka aktivitātes iespaidu uz Zemi. Tā risina arī teritorijas un vietu attīstības plānošanas, ģeogrāfisko informācijas sistēmu izmantošanas tautsaimniecībā un karšu sastādīšanas jautājumus.

15.1. Dabas ģeogrāfija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta cietzemes, ūdeņu, gaisa un dzīvības sfēru mijiedarbību globālā, reģionālā un lokālā mērogā. Dabas ģeogrāfijas galvenie pētījumu virzieni ir klimatoloģija, bioģeogrāfija, sauszemes hidroloģija un okeānogrāfija, augsnes ģeogrāfija, ainavekoloģija, ģeomorfoloģija un paleoģeogrāfija.

15.2. Reģionālā un vides ģeogrāfija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta dabas un cilvēka darbības mijiedarbību, kultūras, sociālo, ekonomisko un politisko procesu lomu vides veidošanā, vides tipu izvietojuma likumsakarības globālā, reģionālā un lokālā līmenī.

15.3. Lietišķā ģeogrāfija un ģeomātika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta ģeogrāfisko zināšanu, metožu un paņēmienu izmantošanu praktiskām vajadzībām, tai skaitā kartogrāfijā, ĢIS, kosmisko un aerofoto uzņēmumu dešifrēšanā, attīstības un teritorijas plānošanā.

15.4. Cilvēka ģeogrāfija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta cilvēku darbību un tās ietekmi uz sabiedrības teritoriālo organizāciju, kā arī kultūras, sociālo, saimniecisko un politisko parādību telpiskās likumsakarības globālā, reģionālā un vietas līmenī.


16. Ģeoloģija

Ģeoloģija ir zinātnes nozare, kurā pēta Zemes uzbūvi un ģeoloģiskās attīstības vēsturi, ģeoloģiskos procesus un Zemes dzīļu resursus. Tā risina arī praktiskas problēmas - būvniecības vietu ģeoloģisko apstākļu vērtēšanu, nodrošinājumu ar pazemes ūdens resursiem, derīgo izrakteņu atradņu izpēti un izmantošanu, ģeoloģiskās vides aizsardzību.

16.1. Pamatiežu ģeoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta Zemes garozas uzbūvi, sastāvu, iežu veidošanās likumsakarības un Zemes pirmskvartāra ģeoloģisko un dzīvības attīstības procesu vēsturisko norisi. Pamatiežu ģeoloģijas galvenie pētījumu virzieni ir tektonika, struktūrģeoloģija, mineraloģija, petrogrāfija, sedimentoloģija un stratigrāfija.

16.2. Kvartārģeoloģija un ģeomorfoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta kvartāra perioda ģeoloģiskās attīstības vēsturi, nogulumus, nogulumveidošanās procesus un apstākļus, Zemes virsmas reljefu, reljefa formu iekšējo uzbūvi saistībā ar to izcelšanos, reljefa veidotājfaktorus un to izpausmi laikā un telpā. Šī apakšnozare ir ģeogrāfijas un ģeoloģijas robežzinātne.

16.3. Lietišķā ģeololoģija ir zinātnes apakšnozare, kas aptver hidroģeoloģiju un inženierģeoloģiju, ģeofiziku, ģeoloģisko kartēšanu un derīgo izrakteņu ģeoloģiju. Hidroģeoloģija un inženierģeoloģija ir lietišķās ģeoloģijas virzieni, kuros pēta pazemes ūdeņus, to rašanās, izplatības un dinamikas likumsakarības, fizikālās un ķīmiskās īpašības, kā arī to izmantošanu un aizsardzību, būvniecības ģeoloģiskos apstākļus un litosfēras virsējo slāņu (ģeoloģiskās vides) dinamiku saistībā ar cilvēku saimniecisko darbību. Derīgo izrakteņu ģeoloģija ir virziens, kurā pēta derīgo izrakteņu izvietojumu likumsakarības, sastāvu un īpašības, prognozē derīgo izrakteņu krājumus un izstrādā rekomendācijas to izmantošanai un ieguvei.


17. Hidroinženierzinātne

Hidroinženierzinātne ir zinātnes nozare, kurā pēta dabas ūdeņos norisošos fizikālos, ķīmiskos un bioloģiskos procesus, izstrādā inženiertehniskos paņēmienus un metodes ūdeņu izmantošanai un aizsardzībai.

17.1. Hidroloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta dabas ūdeņus, procesus un parādības, kas noris hidrosfērā, izstrādā ūdens objektu režīma mērīšanas, aprēķināšanas un prognozēšanas paņēmienus un metodes.

17.2. Hidrotehnika ir zinātnes apakšnozare, kurā izveido ūdens resursu izmantošanas un ūdeņu kaitīgās iedarbības novērtēšanas zinātniskos pamatus, dod hidrotehnisko būvju inženiertehnisko pamatojumu.

17.3. Ūdenssaimniecība ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta ūdens ieguves avotus, ūdens kvalitāti, ūdens piegādes sistēmas, izlietotā ūdens aizvadīšanu un tīrīšanu, optimāla augsnes ūdens režīma nodrošināšanas metodes un paņēmienus.


18. Informācijas tehnoloģija

Informācijas tehnoloģija ir zinātnes nozare, kurā pētījumi ir saistīti ar informātikas un datorsistēmu lietišķajiem aspektiem. Nozares pētījumu objekts ir informācijas ieguve, apstrāde un izmantošana fizikālās sistēmās ar nolūku veikt to klasifikāciju, aprakstu, analīzi, projektēšanu, ražošanu, uzturēšanu un vadību. Nozarē veic reālo sistēmu uzbūves un tajās noritošo procesu analīzi un sintēzi, kā arī abstraktu, algoritmisku un fizisku sistēmu modeļu radīšanas, lietišķu sistēmu tehniskas realizācijas, šo sistēmu uzturēšanas un vadības datortehnoloģiju izstrādi, balstoties uz informācijas un zināšanu ieguves, reprezentēšanas un apstrādes, modelēšanas un imitācijas, metroloģijas, projektēšanas, alternatīvu novērtēšanas un izvēles, optimizācijas, lēmumu pieņemšanas, automātiskās regulēšanas, datorvadības, apmācības, adaptācijas, identifikācijas un diagnostikas problēmu risinājumiem.

18.1. Datorvadība ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta datorvadības sistēmu (datorizētas projektēšanas un ražošanas sistēmas, elastīgo ražotņu diskrētās vadības sistēmas, robotu vadības, scēnu analīzes un datorredzes sistēmas, tehnoloģisko procesu automātiskās un automatizētās vadības sistēmas) uzbūves principus un realizāciju, balstoties uz metroloģijas, modelēšanas, automātiskās regulēšanas, optimizācijas, adaptācijas, identifikācijas un diagnostikas problēmu risinājumiem.

18.2. Sistēmu analīze, modelēšana un projektēšana ir zinātnes apakšnozare, kurā pētī metodoloģiskus līdzekļus sarežģītu problēmu risinājuma sagatavošanai un pamatošanai, izstrādā metodes, modeļus un līdzekļus, kā arī to realizāciju ar datoru saistībā ar sistēmu modelēšanu un imitāciju, datu bāzu sistēmām, lēmumu atbalsta sistēmām, informācijas sistēmām, intelektuālām sistēmām, operāciju pētīšanu, sistēmu inženieriju, aktuartehnoloģiju un intelektuālām datortehnoloģijām.

18.3. E-Studiju tehnoloģijas un pārvaldība ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta e-studiju risinājumu arhitektūru, inženieriju un tehnoloģijas, zināšanu radīšanas un pārneses procesus tajās, lietojot informācijas un komunikācijas tehnoloģiju, lai radītu reālā laikā, katrā vietā, vienmēr pieejamus augstas kvalitātes e-studiju risinājumus individuālā, organizācijas un sabiedrības līmenī.

Pētījumu jomas ir arī interfeisu (saskarņu) tehnoloģija, zināšanu pārneses tehnoloģija, e-darbs, kā arī zināšanu apstrādes/pārneses kognitīvie un metodoloģiskie jautājumi -- cilvēku, organizāciju un sabiedrības darbība ar jaunām digitālo tehnoloģiju ierīcēm.


19. Juridiskā zinātne

Juridiskā zinātne ir zinātnes nozare, kurā pēta sabiedrisko attiecību regulējumu ar tiesību aktiem, kā arī tiesību realizācijas un pienākumu izpildes kārtību, lai pilnveidotu valsts varas un pārvaldes mehānisma darbību, fizisko un juridisko personu ekonomisko un sociālo interešu aizsardzību un novērstu noziegumos darījumus un citus tiesībaizskārumus.

19.1. Tiesību teorija un vēsture ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta tiesību un tiesisko parādību teorētiskos un metodoloģiskos jautājumus, tiesību evolūciju un attīstību, saistot to ar citu valstu ietekmi uz Latvijas tiesību attīstību, tiesiskā regulējuma piemērošanas un lietošanas problemātiku un juridisko praksi.

19.2. Civiltiesības ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta personu privātas mantiskās un ar tām saistītās nemantiskās tiesības, pienākumus un atbildību īpašuma, mantošanas, laulības un ģimenes attiecībās, līgumos un citos darījumos, kā arī goda, cieņas aizsardzības un radošās jaunrades jomā.

19.3. Krimināltiesības ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta tiesību normas par tiesībpārkāpumiem, kuri atzīti par noziedzīgiem darījumiem, pamatojumu saukšanai pie kriminālatbildības, vainīgajām personām piemērojamos sodus (vispārīgā daļa). Krimināltiesību sevišķajā daļā pēta tiesību normas, kurās paredzēti konkrētu noziegumu sastāvi, analizē šos sastāvus pēc to pazīmēm, kā arī pēta noziegumu kvalifikācijas problēmas.

19.4. Valsts tiesības ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta konstitucionālās iekārtas tiesisko pamatu, valsts pārvaldes sistēmu un uzbūvi, administratīvo darbību procesa norisi, valsts institūciju lomu valsts funkciju īstenošanā, modernā konstitucionālisma pamatprincipus, kā arī cilvēktiesību un pilsoņtiesību normas, to realizāciju un aizsardzību.

19.5. Starptautiskās tiesības ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta publiski tiesiskās attiecības starp valstīm, starptautiskajām organizācijām un citiem ar starptautisko tiesībsubjektību apveltītiem veidojumiem.

19.6. Kriminālistika un operatīvās darbības teorija ir juridiskās zinātnes apakšnozare, kurā pēta noziedzniekus atmaskojošo pierādījumu un to atrašanai nepieciešamās informācijas veidošanās likumsakarības un uz šo likumsakarību izzināšanas pamata izstrādā jaunas, mūsdienu apstākļiem un Eiropas līmenim atbilstošas metodes un līdzekļus šo pierādījumu un informācijas apzināšanai, fiksācijai, izpētei, izvērtēšanai un izmantošanai pierādīšanas procesā.

19.7. Policijas tiesības ir juridiskās zinātnes apakšnozare, kurā teorētiski un empīriski pēta policiju kā institūciju, tās darbības tiesiskumu, organizāciju, uzdevumus un lomu sociālajā struktūrā, tās darba stilu, efektivitāti, kā arī izpausmes veidu un attieksmi pret sabiedrību.


20. Ķīmija

Ķīmija ir zinātne, kurā pēta vielu - tās sastāvu (ķīmiskie elementi un to savienojumi) īpašības, pārvērtības, izstrādā vielu iegūšanas un pārstrādes metodes.

20.1. Neorganiskā ķīmija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta periodiskās sistēmas elementu un to savienojumu fizikālās un ķīmiskās īpašības, elementu un to savienojumu mijiedarbību un lietošanu, elementu atomu un to savienojumu molekulu uzbūvi, ķīmijas teorētiskos pamatlikumus, ķīmisko reakciju līdzsvaru likumsakarības, kas nosaka jaunu savienojumu veidošanos un tehnoloģiju izstrādi to iegūšanai.

20.2. Organiskā ķīmija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta oglekļa savienojumus ar citiem elementiem (organiskie savienojumi), kā arī šo savienojumu pārvērtību likumsakarības.

20.3. Bioorganiskā ķīmija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta dzīvās matērijas svarīgāko komponentu (galvenokārt biopolimēru un mazmolekulāro bioregulatoru) uzbūvi un ķīmiskās funkcijas, struktūras un bioloģiskās iedarbības kopsakaru likumus.

20.4. Analītiskā ķīmija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta elementu makrodaudzumu un mikrodaudzumu noteikšanu, koncentrēšanu un izdalīšanu no šķīdumiem ar ķīmiskām, fizikāli ķīmiskām un fizikālām metodēm, pilnveido fizikālo, attīsta un automatizē fizikāli ķīmisko un ķīmisko metodes, palielina to jutību un selektivitāti.

20.5. Fizikālā ķīmija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta elementu un neorganisko un organisko savienojumu ķīmisko reakciju fizikālās likumsakarības, to skaitā kvantu mehānikas, termodinamikas, šķīdumu ķīmijas, adsobcijas mehānismus, elektroķīmijas, radiācijas ķīmijas, fotoķīmijas, kristālķīmijas, katalīzes reakciju likumsakarības, fizikālo metožu (spektroskopija, kodolmagnētiskā rezonanse, paramagnētiskā rezonanse, rentgenstruktūranalīze u.c.) lietošanu neorganisko un organisko savienojumu analīzē.

20.6. Bioķīmija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta ķīmiskos procesus, kas norit organismos un to sastāvdaļās.

20.7. Lielmolekulāro savienojumu ķīmija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta dabas un sintētisko lielmolekulāro savienojumu veidošanās procesu un šo savienojumu pārvērtību ķīmiskos aspektus.

20.8. Medicīnas ķīmija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta bioloģiski aktīvu savienojumu atklāšanu, izstrādi, identificēšanu, darbības veida interpretāciju molekulārā līmenī.

20.9. Radiācijas ķīmija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta ķīmiskos procesus vielās elektronu, gamma un rentgenstarojuma ietekmē, kā arī realizē ļoti endotermiskus procesus, materiālu modificēšanu, jaunu savienojumu veidošanu.

20.10. Augsttemperatūras ķīmija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta vielu īpašības, pārvērtības, savstarpējo mijiedarbību un ar tām saistīto procesu kinētiku un mehānismus ļoti augstās temperatūrās, kad daļiņu siltumkustības enerģija ir tuva vai pārsniedz šo daļiņu saites enerģiju molekulās vai kristālos.

20.11. Koksnes ķīmija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta koksnes uguns un bioaizsardzību, koksnes konstrukciju materiālu sagatavošanu un ekspluatāciju, koksnes komponentu ieguvi un izmantošanu, koksnes pirolīzes un gazifikācijas problēmas un koksnes izmantošanu enerģijas ieguvē.

20.12. Materiālu ķīmija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta materiālu (metāli, metālu sakausējumi, keramika, dabas materiāli polimēri) un to virsmu fizikālo un ķīmisko īpašību izmaiņu ķīmisku, fizikāli ķīmisku un fizikālu procesu ietekmē, korozijas-noārdīšanas procesus, izstrādā to novēršanas metodes, pēta jaunu ķīmisko savienojumu veidošanos materiālos ķīmisko un fizikālo apstākļu ietekmē.

20.13. Ķīmijas didaktika ir ķīmijas zinātnes apakšnozare, kurā pēta, analizē un pilnveido ķīmijas izglītības procesus, to vispārīgās likumsakarības, mērķus un metodes un izstrādā jaunus didaktikas modeļus un metodiskās koncepcijas, mācību stratēģiju un programmas visu līmeņu ķīmijas izglītības nodrošināšanai.


21. Ķīmijas inženierzinātne

Ķīmijas inženierzinātne ir inženierzinātņu nozare, kurā pēta ķīmijas tehnoloģijas procesus, shēmas, aparātus, iekārtas nolūkā iegūt, apkopot un attīstīt zināšanas par procesu likumsakarībām, pamatot un optimizēt šos procesus un uz iegūto atziņu bāzes radīt jaunas racionālas, efektīvas, drošas, enerģiju un izejvielas taupošas, kā arī vidi saudzējošas vielu un materiālu ražošanas tehnoloģijas un iekārtas.

21.1. Neorganisko vielu tehnoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta ķīmisko elementu un neorganisko savienojumu iegūšanas tehnoloģiskos procesus. Tās pētījumu objekti ir dabiskās (izrakteņi, ūdeņi, augu un dzīvnieku valsts produkti, gaiss) un mākslīgās (rūpniecības produkti un starpprodukti, sadzīves un rūpnieciskie atkritumprodukti un izmeši) izejvielas, kuras tiek pārvērstas derīgos produktos (skābes, bāzes, sāļi, gāzes, minerālmēsli u.c.).

21.2. Silikātu materiālu tehnoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta kristālisku un stiklveida silikātmateriālu un arī citu neorganisko materiālu sintēzes tehnoloģiskos procesus. Tās pētījumu objekti ir oksīdu un bezskābekļa keramika (tajā skaitā būvkeramika, smalkkeramika, segnetokeramika, ferokeramika un pjezokeramika), stikls, keramiskie sorbenti un pigmenti, keramisko materiālu un metālu pārklājumi (glazūras, emaljas), neorganiskās saistvielas u.c.

21.3. Organisko vielu tehnoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta dažādu organisko savienojumu sintēzes tehnoloģiskos procesus. Tās pētījumu objekti ir bioloģiski aktīvās vielas, krāsvielas, monomēri, lipīdi, cukuri, peptīdi, virsmas aktīvas vielas, smaržvielas, garšvielas.

21.4. Koksnes ķīmijas tehnoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta koksnes un tās komponentu ķīmiskās pārstrādes procesus - koksnes hidrolīzi, kolofonija, terpentīna un tallu eļļas, miecvielu, koksnes plastikātu ieguvi, koksnes termisko destrukciju (sausā pārtvaice, gazifikācija, aktīvās ogles iegūšana), energoķīmisko koksnes pārstrādi, koksnes antiseptizāciju.

21.5. Celulozes un papīra tehnoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta koksnes ķīmisko un mehanoķīmisko, un cita veida apstrādi ar nolūku iegūt papīrmasu (kokmasa), celulozi, papīru un tiem radnieciskus izstrādājumus, mākslīgās šķiedras un plēves, cietās raķešu degvielas, celulozes iegūšanas blakus produktus (lignīns, tallu eļļas u.c.).

21.6. Polimēru un šķiedrmateriālu tehnoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta dabas un sintētisko polimēru, polimēru materiālu un polimēru kompozītsistēmu veidošanās procesus, polimēru sintēzi, sintētisko un dabas polimēru pārvērtības.

21.7. Augsttemperatūras materiālu un plazmas tehnoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta grūti kūstošu skābekli saturošu (oksīdi, oksinitrīdi) un bezskābekļa (nitrīdi, karbīdi, borīdi, silicīdi, karbonitrīdi) savienojumu, grūti kūstošu metālu, sakausējumu ķīmiskās un plazmoķīmiskās nanoizmēru pulveru sintēzes procesus, pulveru saķepšanas likumsakarības, kompaktu sistēmu veidošanos uz nanoizmēru pulveru bāzes.

21.8. Radiācijas ķīmijas tehnoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta jonizējošā starojuma izmantošanu ķīmisko procesu iniciēšanai un paātrināšanai gāzveida un kondensētās sistēmās ar nolūku radīt jaunas vielas un materiālus, kā arī jonizējošā starojuma ģeneratoru izvēli, radiācijas iniciēto procesu optimizāciju, vielu un materiālu radiācijas izturību, polimēru radiācijas ķīmisko modificēšanu, radiācijas un fotoķīmisko sintēzi, specifisku monomēru polimerizāciju, medikamentu, instrumentu u.tml radiācijas sterilizāciju, vielu un materiālu radiolītisko destrukciju.

21.9. Vispārīgā ķīmijas tehnoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta ķīmijas tehnoloģijas pamatprocesus (hidrauliskie, siltuma un masu apmaiņas procesi) un aparatūru to realizācijai, ķīmisko reaktoru teoriju un reaktoru izveidi, procesu modelēšanu, ķīmiski tehnoloģisko sistēmu analīzi, sintēzi un optimizāciju, ķīmiskās rūpniecības procesu drošumu, riska analīzi, kvalitātes kontroli, rūpnieciskās ekoloģijas problēmas, kā arī ar ķīmijas rūpniecības un ķīmijas inženierzinātņu vēsturi un attīstības tendences.


22. Komunikācijas zinātne

Komunikācijas zinātne ir zinātnes nozare, kurā pēta informācijas nozīmi un funkcionēšanu sabiedrībā un cilvēka dzīvē. Tajā pēta informācijas iegūšanas un pārraidīšanas veidus (radio, prese, televīzija), pamato informācijas nepieciešamību, analizē informācijas uztveri un iedarbību, uzkrāšanu un izmantošanu, informācijas ietekmi uz sociālo saskarsmi, sabiedriskās domas veidošanos un funkcionēšanu.

22.1. Bibliotēkzinātne ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta tradicionālās un modernās rakstītās(rokraksti, iespiestā elektroniskā informācija) informācijas funkcionēšanas likumsakarības sabiedrības sistēmā “dokuments-bibliotēka-lietotājs”.

22.2. Komunikācijas teorija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta satura veidošanas, pārraides un uztveres problēmas dažādos masu komunikācijas veidos (žurnālistika, reklāma, attiecības ar sabiedrību u.c.)

22.3. Komunikācijas psiholoģija un ētika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta komunikācijas procesu un norišu, informācijas pārraidīšanas un uztveres ētiskos un psiholoģiskos aspektus, masu mēdiju un personības mijiedarbības procesu un sekas.


23. Lauksaimniecības zinātne

Lauksaimniecības zinātne ir zinātņu nozare, kas aptver visus pētījumu virzienus, kuri saistīti ar augsni, tās īpašību izpēti, augsnes un zemes resursu inventarizāciju un racionālu izmantošanu, mēslošanas līdzekļu lietošanu, augsnes apstrādes sistēmām, kultūraugu selekciju un agrotehniku, augu aizsardzību, dārzkopību, kultūraugu ražas izvērtēšanu un saglabāšanu, mājdzīvnieku selekcijas, audzēšanas, turēšanas un ēdināšanas metodēm, lopbarības tehnoloģiju, lauksaimniecības mašīnu, traktoru un automobiļu izmantošanu, lopkopības tehniku, lauksaimniecības mehanizācijas un elektrifikācijas procesiem.

23.1. Laukkopība ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta kultūraugu morfoloģiju, ģenēzi, klasifikācija, izstrādā augsnes apstrādes un nezāļu apkarošanas metodes, augsnes auglības regulēšanas teorētiskos pamatus un praktiskās realizācijas metodes, pēta jaunu kultūraugu šķirņu selekcijas procesu, izzina Latvijā audzējamo laukaugu sugu un šķirņu bioloģiskās un saimnieciskās īpašības, izstrādā sugai un šķirnei piemērotas audzēšanas tehnoloģijas un integrētas augu aizsardzības sistēmas, veic kultūraugu un augsnes inventarizācijas sistēmu izstrādi un ekoloģiskā stāvokļa izpēti.

23.2. Lopkopība ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta mājdzīvnieku un putnu ģenētiku, selekciju un audzēšanu, turēšanas tehnoloģijas, ēdināšanas un lopbarības tehnoloģijas.

23.3. Dārzkopība ir zinātnes apakšnozares, kurā pēta dārzaugu (augļaugi, dārzeņi, krāšņumaugi) bioloģiju, ekoloģiju, ģenētiku, ražas veidošanās likumsakarības un ietekmējošos vides apstākļus, augu aizsardzību, selekciju un sēklkopību, bites un citu dārzaugu ražošanas nodrošināto entomofaunu, produkcijas ražošanas, saglabāšanas un realizācijas tehnoloģijas.

23.4. Lauksaimniecības inženierzinātne ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta lauksaimniecības tehnoloģisko procesu tehnisko nodrošinājumu, lauksaimniecības produkcijas ražošanas, transportēšanas, glabāšanas un pārstrādes tehniku, ar lauksaimniecību saistītās apstarošanas, siltuma un elektroenerģiskās iekārtas, darba drošību.


24. Literatūrzinātne

Literatūrzinātne ir zinātne, kurā pēta daiļliteratūras būtību, daiļdarba izveides likumības, kā arī daiļliteratūras attīstības procesu.

24.1. Latviešu literatūras vēsture ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta latviešu literatūras attīstības procesu no tās pirmsākumiem līdz mūsdienām, kā arī atsevišķu rakstnieku personību, daiļradi un tekstoloģijas problēmas.

24.2. Literatūras teorija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta literatūras kā mākslas veida pamatlikumības un vispārīgos jautājumus, literatūras virzienus un žanrus, poētikas likumības.

24.3. Salīdzināmā literatūrzinātne ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta dažādu tautu literatūru sastatāmā aspektā, latviešu literatūras sakarus ar citu tautu literatūru, savstarpējos kontaktus kā literatūras attīstību noteicošus faktorus.

24.4. Cittautu literatūras vēsture ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta citu tautu valodās rakstītās literatūras dažādus posmus, periodus un rakstnieku daiļradi.


25. Mašīnzinātne

Mašīnzinātne ir zinātnes nozare, kurā pēta mehānismu, aparātu, mašīnu, agregātu, automātu, robotu, automātisko līniju, automātisko ražotņu un līdzīgu objektu vai to elementu funkcionēšanu, veic to aprēķinus, projektēšanu, mērīšanu, izgatavošanu, izmēģināšanu un diagnostiku, risina fundamentālus analīzes, sintēzes un optimizācijas uzdevumus, kā arī veic ražošanas sagatavošanas, tehnoloģisko procesu izstrādes, automatizācijas un kvalitātes nodrošināšanas pētījumus.

25.1. Mašīnu dinamika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta mehānisku, elektromehānisku, pneimatisku, hidraulisku un citu līdzīgu sistēmu kustību, ņemot vērā to elementu masas, masu izvietojumu telpā, spēkus, kas tajās darbojas, veic kustības aprakstu, analīzi un jaunu kustību sintēzi, kā arī pēta stiprību, ilgizturību, plīsumu un stabilitāti dažādos pārejas un stacionāros kustības gadījumos.

25.2. Mašīnu projektēšana ir zinātnes apakšnozare, kurā izstrādā noteiktai mašīnu, mehānismu vai mašīnbūves konstrukciju klasei atbilstošas automatizētu projektēšanas aprēķina metodes un sistēmas, kas dod iespēju paātrināt to projektēšanas, izgatavošanas un pārbaudes procesu, veic eksperimentālos pētījumus un pārbaudes, tai skaitā teorētisko un eksperimentālo pētījumu atbilstības un precizitātes novērtējumus.

25.3. Mašīnbūves tehnoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta ražošanas sagatavošanu un tehnoloģisko procesu izstrādi, to tipizāciju, analīzi, sintēzi un optimizāciju, ierīču un instrumentu projektēšanu, apstrādes precizitāti, apstrādes procesus, režīmu optimizāciju, ražošanas procesu automatizāciju un ražošanas kvalitātes vadību.

25.4. Mēraparāti un metroloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta fizikālo lielumu vērtības noteikšanas mēraparātu konstruēšanu, izgatavošanu un ekspluatāciju, kā arī esošo mēraparātu precizitāti un drošumu, jaunu ātrdarbīgu mēraparātu vai mērīšanas sistēmu sintēzi, attīsta un pilnveido metroloģijas vispārīgos jautājumus, mērīšanas kļūdu teoriju un mērījumu ticamību, lietojot fizikālo lielumu etalonus.

25.5. Diagnostika un kvalitāte ir zinātnes apakšnozare, kurā izstrādā jaunu mašīnu izmēģināšanas, ekspluatācijā esošo mašīnu diagnostikas un drošuma pētījumu metodiku, esošo mašīnu funkcionēšanas kvalitātes analīzes sistēmu un jaunu kvalitātes sistēmu sintēzi, kas nodrošina ražojumu vai mašīnu darbības kvalitāti nepārtrauktos tehnoloģiskajos procesos, kā arī plāno diagnostikas un kvalitātes nodrošināšanas procedūras, kas nav atkarīgas no tehnoloģiskā procesa.


26. Materiālzinātne

Materiālzinātne ir daudzdisciplīnu zinātņu nozare, kurā, balstoties uz fundamentālo zinātņu (ķīmija, fizika, kristalogrāfija u.c.), kā arī inženierzinātņu (metalurģija, ķīmijas inženierzinātnes u.c.) teorētiskajām atziņām, pēta un pamato kopsakaru starp materiālu struktūru, pamatīpašībām un ekspluatācijas raksturlielumiem. Materiālzinātnē veido un attīsta materiālu radīšanas un tālākas pilnveidošanas stratēģiju.

26.1. Materiālfizika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta praktiskai izmantošanai svarīgu vielu un sistēmu atomāro un elektronu struktūru saistībā ar šo sistēmu fizikālajām īpašībām - mehāniskajām, elektriskajām, optiskajām u.c. īpašībām, izstrādā atbilstošu fizikālu parādību un objektu modeļus.

26.2. Inteliģentie materiāli un struktūras ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta inteliģento materiālu struktūru, pamatīpašības un ekspluatācijas raksturlielumus. Tās pētījumu objekti ir pjezoelektriskā keramika, formas atmiņas sakausējumi, magnetostriktīvie materiāli, kā arī elektroreoloģiskie un magnetoreoloģiskie šķidrumi.

26.3. Fotonikas materiāli ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta parādības un procesus, kas fotonikas materiālos noris dažādu faktoru (siltums, elektriskais un magnētiskais lauks, mehāniska un ķīmiska iedarbība, fotonu plūsma u.c.) iedarbībā, lai veidotu fotonikas ierīces (deflektorus, modulatorus, kvantu ģeneratorus un pastiprinātājus u.c.).

26.4. Koksnes materiāli un tehnoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta koksnes, no tās veidoto materiālu un konstrukciju kvalitāti un ekspluatācijas īpašības, kā arī koksnes un no tās veidoto materiālu apstrādes procesus.

26.5. Polimēri un kompozītmateriāli ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta polimēru materiālu un uz polimēru bāzes veidoto kompozītmateriālu struktūru, pamatīpašības un ekspluatācijas raksturlielumus. Tās pētījumu objekti ir polimēri, daudzkomponentu sistēmas uz polimēru bāzes (tajā skaitā polimēru maisījumi), polimērkompozīti (pildītie, stiegrotie, slāņainie) kā arī hibrīdkompozīti.

26.6. Tekstila un apģērbu tehnoloģija ir zinātnes apakšnozare, kas, balstoties uz fundamentālo dabaszinātņu (matemātika, fizika, ķīmija), antropometrijas, krāsu mācības un dizaina pamatiem, pēta un izstrādā tekstila, apģērba, apavu u.c. no šķiedru materiāliem iegūstamu produktu izgatavošanas tehnoloģiju un iekārtas, apģērba modelēšanas, projektēšanas un ražošanas likumsakarības un teorētiskos pamatus.

26.7. Biomateriāli ir daudzdisciplīnu zinātnes apakšnozare, kas, balstoties uz dabas un inženierzinātnēm, pēta un pamato kopsakaru starp bioloģisko audu ķīmisko sastāvu, struktūru un biomehāniskajām īpašībām, veidojot tādus jaunus materiālus bojāto bioloģisko audu rekonstruēšanai un aizvietošanai, kas efektīvi darbojas dažādos slogošanas režīmos un nodrošina šo materiālu bioloģisko, ķīmisko un biomehānisko saderību ar bioloģiskajiem audiem.

26.8. Keramikas materiāli ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta keramikas materiālu un uz keramikas bāzes veidoto kompozītmateriālu struktūru, pamatīpašības un ekspluatācijas raksturlielumus. Tās pētījumu objekti ir kristāliskās keramikas un nekristāliskās keramikas materiāli, tajā skaitā elektroaktīvās keramikas, optiskās keramikas, ferīti, kermeti, augsttemperatūras keramikas un hibrīdkompozīti.


27. Matemātika

Matemātika ir zinātnes nozare, kurā pēta skaitļu, formu un lielumu attiecības un to simbolisku aprakstu, kā arī kvantitatīvas operācijas un kvantitatīvu problēmu risināšanu. Viens no tās pamatuzdevumiem ir izstrādāt reālu parādību precīza apraksta un teorētiskās modelēšanas instrumentāriju.

27.1. Algebra un matemātiskā loģika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta kopas ar tajās definētām operācijām, analizē matemātiskos pierādījumus un pēta matemātikas pamatu izveidi.

27.2. Ģeometrija un topoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta nepārtrauktības koncepciju. Tās pētījumu priekšmets ir atsevišķu plaknes vai telpisku figūru un vairāku figūru savstarpējo izvietojumu īpašības. Ģeometrijā pēta tās īpašības, kas saglabājas pārvietojumos, topoloģijā pēta tās īpašības, kas saglabājas nepārtrauktās deformācijās.

27.3. Funkciju teorija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta reālu vai kompleksu argumentu funkcijas, tai skaitā speciālās funkcijas, funkciju aproksimācijas un asimptotiskos attīstījumus, inegrāltransformācijas.

27.4. Matemātiskā analīze un funkcionālanalīze ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta robežpārejas un to vispārinājumus. Tā ietver diferencēšanas un integrēšanas teoriju, funkcionālās telpas, lineāru un nelineāru operatoru īpašības, operatorvienādojumu atrisināmības jautājumus.

27.5. Diferenciālvienādojumi ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta matemātiskās sakarības, kas saista un raksturo nezināmas funkcijas un to atvasinājumus. Tā ietver diferenciāloperatorus, to vispārinājumus un paplašinājumus dažādās funkcionālās telpās, diferenciālvienādojumu atrisinājumu eksistenci un citas kvalitatīvas īpašības.

27.6. Matemātiskā fizika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta konkrētu dabas parādību matemātiskos modeļus, atbilstošo vienādojumu struktūru, atrisināmību, korektumu un lietojumus.

27.7. Matemātiskā modelēšana ir zinātnes apakšnozare, kurā matemātikas metodes lieto citu zinātnes nozaru, tehnikas un tautsaimniecības problēmu izpratnei un risināšanai, matemātiskajā aparātā izmantojot diferenciālvienādojumus, skaitliskās un analītiskās metodes un datorus. Tajā balstas uz dialoga un mijiedarbības ar lietojuma pusi, lai izveidotu adekvātu apskatāmās parādības modeli un pareizi interpretētu modelēšanas rezultātus.

27.8. Skaitliskā analīze ir zinātnes apakšnozare, kurā veikto pētījumu pamatuzdevums ir iegūt parādības vispārīgās matemātiskās sakarības vai modeļa skaitlisku raksturojumu. Tā ietver tuvināto un skaitlisko metožu un algoritmu izstrādi, to teorētisko īpašību izpēti, precizitātes un konverģences īpašības, tuvināto un skaitlisko metožu lietošanu un rezultātu analīzi, skaitliskos eksperimentus.

27.9. Varbūtību teorija un matemātiskā statistika ir zinātnes apakšnozare, kurā pētī gadījumrakstura parādību un procesu matemātisko modeļu vispārīgās īpašības, kā arī statistisko datu racionālas ieguves un apstrādes jautājumus. Centrālais varbūtību teorijas jēdziens ir varbūtību telpa, kuras pētījumos izmanto matemātisko analīzi un funkcionālanalīzi. Centrālais matemātiskās statistikas jēdziens ir uztvērums, kas interpretējams kā gadījumrakstura parādības novērojumu sērijas matemātiskais modelis.

27.10. Diskrētā matemātika un matemātiskā informātika ir zinātnes apakšnozare, kurā pētī matemātikas diskrētās problēmas - kombinatoriku, grafu teoriju, kodēšanas teoriju, diskrēto optimizāciju, automātu teoriju, algoritmu teoriju, datu struktūru.

27.11. Optimizācijas metodes ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta problēmas, kur jāizdala elementi ar speciālām (ekstremālām) īpašībām. Parasti ekstremalitātes kritērijs ir kāda funkcionāļa vērtību minimums. Optimizācijas metodes ietver variāciju rēķinus, optimālās vadības uzdevumus nepārtrauktās un diskrētās sistēmās, spēļu teoriju, matemātisko programmēšanu. Teorijas pamatjautājumi ir optimālā elementa eksistence, ekstrēma nepieciešamie nosacījumi, sistēmu kontrolējamība un jūtīgums, ekstremālo elementu aproksimācija.

27.12. Modernā elementārā matemātika un matemātikas didaktika ir zinātnes apakšnozare, kurā apzina un pēta vispārējās matemātiskās spriešanas metodes un to izpausmes citu matemātikas disciplīnu pamatnostādnēs, kā arī matemātisko faktu un metožu kopumu, kas ir būtisks matemātiskā domāšanas veida attīstīšanā un apmācāmo sagatavošanā matemātikas praktiskiem lietojumiem un pētnieciskam darbam. Balstoties uz šiem pētījumiem, izstrādā arī jaunu mācīšanas metodiku un apmācības sistēmas.


28. Mākslas zinātne

Mākslas zinātne ir zinātnes nozare, kurā pēta vizuālās mākslas paveidus, mūzikas, teātra un kino attīstību, nozīmi un izveides likumsakarības, kā arī mākslas zinātnes teoriju un vēsturi. Mākslas zinātnē aplūko mākslā radītās vērtības gan teorijas, gan vēstures, gan arī aktuālās kritikas aspektā.

28.1. Plastiskās mākslas vēsture un teorija ir zinātnes apakšnozares, kurā pēta glezniecības, tēlniecības, grafikas, lietišķās mākslas, arhitektūras, dizaina un tehnoloģiski jaunāko mediju mākslas paveidus (instalācijas, datormāksla u.c.) vēsturiskā un teorētiskā aspektā.

28.2. Teātra un kino vēsture un teorija ir mākslas zinātnes apakšnozare, kurā izstrādā teātra un kino teoriju gan teorētiskā, gan vēsturiskā aspektā.

28.3. Muzikoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā ietilpst sekojoši mūzikas pētniecības virzieni: vēsturiskā muzikoloģija, sistemātiskā muzikoloģija, etnomuzikoloģija.

28.4. Kultūras teorija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta mentalitātes struktūras un funkcijas, garīgo vērtību tapšanas, apguves un eksistences procesu, vispārējās tradīciju un jaunrades attiecību likumsakarības, cilvēka attieksmi pret pasauli un sevi, kura izpaužas mākslinieciskajā, izzinošajā, garīgi praktiskajā darbībā.


29. Mehānika

Mehānika ir zinātnes nozare, kurā pēta materiālu objektu mijiedarbību un mehānisko kustību un kuras pamatā ir klasiskās mehānikas (Ņūtona mehānikas) likumi, nepieciešamības gadījumā papildinot tos ar citiem likumiem vai sakarībām, kas atspoguļo objektu (vides) īpašības. Mehānikā pēta materiālu punkta, materiālu punktu sistēmas un cietu ķermeņu mehāniku, nepārtrauktas vides mehāniku, tās globālā problēmas apkārtējā vidē, ietverot arī pētījumus par dzīvnieku un cilvēka kustībām.

29.1. Lietišķā mehānika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta mehānikas metožu lietojumu svarīgu un sarežģītu praktisku uzdevumu risināšanā. Tā analizē diskrētos modeļus, nepārtrauktās vides modeļus, cietu vai deformējamu ķermeņu kustību un mijiedarbību ar apkārtējo vidi mainīgā temperatūrā, izmantojot mehānikas klasiskos vai vispārinātos variāciju principus un datorus.

29.2. Biomehānika ir zinātnes apakšnozare, kurā pētī bioloģisko audu un sistēmu mehānisko kustību (deformāciju) likumsakarības, risinot problēmas, kas kopējas mehānikai, bioloģijai un medicīnai, bioloģiskos materiālus un sistēmas, bioloģisko sistēmu regulāciju un vadības procesus, bioloģisko audu, orgānu un sistēmu aizstājējus, medicīnisko, darba un sporta kustību, veic biomateriālu un biomehānisko procesu matemātisko un fizikālo modelēšanu, kas dod iespēju aprakstīt eksperimentāli novērotās parādības un atklāt jaunas parādības. Biomehānikas pētījumi ir cieši saistīti ar biofiziku un bioniku.

29.3. Cietvielu mehānika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta deformējama cieta ķermeņa vai ķermeņu kopas kustību vai līdzsvaru telpā, prognozē šo objektu spriegumus, deformācijas un sabrukumu pielikto statisko vai dinamisko spēku iedarbībā, plaši lietojot galīgos un robeželementus. Deformējama cieta ķermeņa mehāniku raksturo spriegumu (vai deformāciju) tenzors, un statikas vai dinamikas uzdevumu pētījumu pamatā ir ķermeņa elementa kustības vai līdzsvara vienādojumi, nepārtrauktības vienādojums, stāvokļa vienādojumi, robežnoteikumi, sākuma noteikumi u. c.

29.4. Gāzu un šķidrumu mehānika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta gāzu un šķidrumu kustību un līdzsvaru, lietojot nepārtrauktas vides mehānikas sakarības (gāzes vai šķidruma elementa kustības vienādojumi, nepārtrauktības vienādojumi, stāvokļa vienādojumi, robežnoteikumi, sākuma noteikumi u. c.), procesus gāzē un šķidrumā, kas pakļauts ārējai un iekšējai mijiedarbībai, ievērojot temperatūras un robežnoteikumu izmaiņas, kā arī diskrētu objektu kustību gāzē un šķidrumā, tai skaitā kustību ar lielu ātrumu, mijiedarbības efektus uz robežām.

29.5. Materiālu mehānika un pretestība ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta konstrukciju un to elementu materiālu mehāniskās īpašības, konstrukciju un to elementu deformāciju, stiprību, ilgizturību, stabilitāti vai sagrūšanu pielikto slodžu iedarbībā. Tā robežojas ar cietvielu mehāniku un ietver šļūdes teorijas, elastības teorijas un plastiskuma teorijas elementus. Eksperimentālo, analītisko un skaitlisko pētījumu objekti ir taisni vai liekti stieņi, sijas, plātnes, čaulas un to konstrukcijas.

29.6. Nepārtrauktās vides mehānika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta gāzu, šķidrumu un deformējamu cietu ķermeņu kustību un līdzsvaru, pieņemot, ka vielu var modelēt kā nepārtrauktu vidi un ka visu vides raksturlielumu (blīvums, spriegums, daļiņu ātrums) sadalījums ir nepārtraukts, kā arī pēta gāzu dinamiku, hidromehāniku, elastības un plastiskuma teoriju, lietojot arī sakarības, kas apraksta temperatūras izmaiņas, sarežģītu sistēmu modelēšanu daudzfāžu vidēs ar mainīgu struktūru un tajā esošiem objektiem, lietojot skaitļošanas tehniku.

29.7. Teorētiskā mehānika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta materiāla punkta, materiālo punktu sistēmu un nemainīgu mehānisko sistēmu (piem., absolūti cieti ķermeņi vai to kopa) mehāniskās kustības pamatlikumus, principus un no tiem izrietošās vispārīgās teorēmas un vienādojumus. Pētījumu pamatā ir jautājumi, kas saistīti ar materiālo objektu brīvu vai saistītu kustību telpā, ievērojot mehāniskās mijiedarbības, sākuma noteikumus un ierobežojumus (saites). Galvenie pētījumu virzieni saistīti ar ātrgaitas objektu kustības analīzi, to sadursmju (triecienu) aprēķiniem, kustības vadību un optimālu sintēzi, ietverot mainīgas masas objektu kustību.

29.8. Polimēru un kompozītmateriālu mehānika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta mākslīgi radītu materiālu - polimēru un kompozītmateriālu - mehāniskās īpašības, kā arī izstrādā no tiem izgatavoto konstrukciju aprēķinu metodes un mehānismos, mašīnās, konstrukcijās u.c. iebūvēto polimēru, kompozītmateriālu diagnostikas metodes. Tā aptver nehomogēnu materiālu mikromehānikas analīzi, saliktu struktūru sintēzi, ievērojot dažādas dinamiskas slodzes, sarežģītus robežu un sākuma noteikumus, temperatūras, mitruma u. c. izmaiņas. Jaunu materiālu un struktūru sintēze saistīta ar daudzslāņu kompozītmateriāla (sijas, plātnes, čaulas u. c.) aprēķiniem, identifikācijas un optimizācijas uzdevumiem.


30. Medicīna

Medicīna ir zinātnes nozare, kurā pēta cilvēka organisma uzbūvi un funkcijas, cilvēka slimību izcelsmi un mehānismus, slimību novēršanu un ārstēšanu.

30.1. Anatomija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta cilvēka organisma izcelšanos, attīstību, uzbūvi un formu, ķermeņa un tā daļu ārējo formu, proporcijas, atsevišķus orgānus, to mikroskopisko un makroskopisko uzbūvi. Anatomijā pēta cilvēka attīstības galvenos etapus evolūcijas gaitā, ķermeņa daļu un orgānu uzbūves īpatnības dažādos vecuma periodos, cilvēka organisma attīstības īpatnības ārējās vides faktoru ietekmē.

30.2. Histoloģija un citoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta vesela cilvēka un dzīvnieka organisma mikroskopisko uzbūvi, tā raksturo organisma dinamisko struktūru normu. Citoloģijā pēta šūnu funkcionālo morfoloģiju. Histoloģija un citoloģija ir saistīta ar visu nozīmīgo medicīnas un bioloģijas problēmu risinājumu.

30.3. Medicīniskā bioķīmija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta cilvēka organisma fizikālķīmisko, metabolisma un slimību molekulāro pamatu.

30.4. Mikrobioloģija un virusoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta mikroorganismus, to uzbūvi, dzīvības procesu norises un lomu slimību izcelsmē, vīrusus, to uzbūves un reprodukcijas īpatnības un lomu slimību izcelsmē.

30.5. Medicīniskā ģenētika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta iedzimtības un mainības lomu kā cilvēka patoloģijā, tā arī veselības saglabāšanā. Tajā pēta ģenētisko slimību etioloģiju, diagnostiku, patoģenēzi, simptomatoloģiju, terapiju, profilaksi un prognozi (klīniskā ģenētika). Medicīniskā ģenētika ietver arī medicīnisko citoģenētiku, medicīnisko bioķīmisko ģenētiku, medicīnisko molekulāro ģenētiku u.c. Medicīniskā ģenētika ir cieši saistīta ar cilvēka ģenētiku, jo patoloģisko procesu izpēte palīdz atklāt normālo fizioloģisko procesu ģenētisko pamatu.

30.6. Normālā fizioloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta procesus un funkcijas, kas noris organismā vai tā sistēmās, orgānos, audos, šūnās un to regulācijas mehānismus, kuri nodrošina dzīvības norises mijiedarbībā ar apkārtējo vidi. Risina arī klīniskās fizioloģijas problēmas.

30.7. Imunoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta imūnās sistēmas struktūru un funkcijas, imūnās sistēmas funkcionēšanas ģenētiskos, molekulāros un celulāros mehānismus normālos un patoloģiskos gadījumos.

30.8. Sabiedrības veselība ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta cilvēka veselības veicināšanu, saglabāšanu un atjaunošanu ar kolektīvas vai sociālas darbības palīdzību.

30.9. Patoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta slimību iemeslus, attīstības mehānismus, sekas, diagnostikas un ārstēšanas principus. Patoloģijas daļas ir patoloģiskā anatomija - mācība par dzīvības norisēm slimā organismā, un patoloģiskā fizioloģija - mācība par slimību makroskopisko un mikroskopisko diagnostiku.

30.10. Farmakoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta zāļvielas, to darbības mehānismus, kā arī jaunu zāļvielu izpēti un ieviešanu klīniskajā praksē.

30.11. Internā medicīna ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta dažādas dabas iekšķīgo slimību (infekciozas, neinfekciozas, toksiskas, neoplastiskas, alerģiskas, metaboliskas, imunoloģiskas, deģeneratīvas slimības), kas skar sirds-asinsvadu sistēmu, elpošanas, gremošanas orgānus, nieres un urīnceļus, locītavas, balsta aparātu, iekšējās sekrēcijas orgānus, limfas un asinsrades orgānus, mehānismus, diagnostiku, profilaksi un konservatīvo terapiju.

30.12. Pediatrija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta bērnu somatisko un psihisko slimību, kā arī attīstības traucējumu diagnostiku un ārstēšanu no dzimšanas līdz somatiskās attīstības noslēgumam.

30.13. Infekcijas slimības ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta infekcijas procesu, infekcijas slimības, to izcelsmi, mehānismus, diagnostiku, profilaksi, terapiju.

30.14. Dermatoloģija un veneroloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta ādas slimību un seksuāli transmisīvo slimību etioloģiju, patoģenēzi, ārstēšanu un profilaksi.

30.15. Neiroloģija ir zinātnes apakšnozare par centrālās, perifērās un veģetatīvās nervu sistēmas slimību etioloģiju, patoģenēzi, diagnostiku, neoperatīvu ārstēšanu, rehabilitāciju un profilaksi.

30.16. Psihiatrija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta psihisko slimību un uzvedības traucējumu etioloģiju, patoģenēzi, diagnostiku, ārstēšanu, profilaksi un rehabilitāciju. Pie šīs apakšnozares pieder arī psihoterapija, psihosomatiskā medicīna un narkoloģija.
Psihoterapija un psihosomatiskā medicīna ir terapeitiska disciplīna, kas aptver zināšanas, pieredzi un prasmes tādu slimību un ciešanu stāvokļu diagnostikā, ārstēšanā, profilaksē un rehabilitācijā, kuru izcelsmē vadošā loma ir psihosociālajiem faktoriem. Narkoloģija pēta psihoaktīvo vielu radīto psihisko traucējumu izcelsmi un patoģenēzi, diagnostiku, ārstēšanu, profilaksi un rehabilitāciju.

30.17. Uzturzinātne ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta vesela cilvēka racionālu, veselīgu uzturu un slimnieku dietoterapiju.

30.18. Ķirurģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta slimību ķirurģisko ārstēšanu.

30.19. Oftalmoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta redzes sistēmas uzbūvi, funkcijas, slimības, to ārstēšanu un profilaksi.

30.20. Otorinolaringoloģija ir zinātne, kurā pēta ausu, kakla, deguna uzbūvi, funkcijas, slimības, to ārstēsanu un profilaksi.

30.21. Anestezioloģija un reanimatoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta sāpju remdēšanu un vitālo funkciju nodrošināšanu ķirurģiskas operācijas un dažādu manipulāciju laikā, kā arī pēta vitālo funkciju nodrošināšanu dzīvībai kritiskos stāvokļos. Pie šīs apakšnozares pieder arī katastrofu medicīna un toksikoloģija. Katastrofu medicīna ir medicīnas pasākumu apjoms un organizācija katastrofu medicīnisko seku likvidācijai.
Toksikoloģija nodarbojas ar organismam svešu ķīmisko vielu izraisīto bojājumu novēršanu un ārstēšanu.

30.22. Ortopēdija ir zinātnes apakšnozare, kura pēta balsta-kustību orgānu deformācijas, slimības, ievainojumus, funkciju traucējumus, to profilaksi, diagnostiku, ārstēšanu un rehabilitāciju.

30.23. Dzemdniecība un ginekoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta grūtniecības norisi, dzemdības un pēcdzemdību periodu, kā arī sievietes dzimumorgānu fizioloģiju, patoloģiju, higiēnu, slimību ārstēšanu un profilaksi.

30.24. Onkoloģija un hematoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta ļaundabīgos audzējus, kanceroģenēzi, audzēju profilaksi, diagnostiku un ārstēšanu, kā arī asins sistēmas slimības, to izcelsmi, ārstēšanu un profilaksi.

30.25. Tiesu medicīna ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta medicīnas un bioloģijas jautājumus, kas rodas tiesībsargāšanas iestāžu darbā, izmeklējot vai iztiesājot krimināllietas un civillietas.

30.26. Ftiziatrija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta tuberkulozi kā infekcijas slimību, tās profilaksi, diagnostiku, ārstēšanu un apkarošanas stratēģiju.

30.27. Sporta medicīna un rehabilitoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta cilvēka organisma veselību, fizisko attīstību, morfofunkcionālās, īpatnības saistībā ar fiziskām aktivitātēm, kā arī pacienta slimības vai traumas rezultātā radušās funkcionālās mazspējas profilaksi un samazināšanu līdz objektīvu ierobežojumu noteiktajam līmenim un viņa fiziskā, garīgā, sociālā, aroda un izglītības potenciāla saskaņošanu ar anatomiskajiem, psiholoģiskajiem un vides noteiktajiem ierobežojumiem.

30.29. Rentgenoloģija un radioloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta rentgenstarojuma un radiācijas izmantošanu slimību diagnostikā un ārstēšanā.

30.30. Medicīnas vēsture ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta medicīnas teorētisko koncepciju evolūciju, izglītības un praktiskās ārstniecības vēsturisko attīstību.

30.31. Medicīniskā biomehānika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta cilvēka normālu un patoloģiski izmainītu bioloģisko sistēmu un audu uzbūvi un to dažādos funkcionēšanas aspektus no mehānikas viedokļa, lai iegūtās zināšanas izmantotu jaunu diagnostikas un ārstēšanas metožu, kā arī ķirurģisku un rekonstrukcijas operāciju veidu izstrādē un ieviešanā klīniskajā praksē. Tajā izvērtē cilvēka bioloģisko sistēmu un audu struktūras un biomehānisko funkciju gerontoloģiskās izmaiņas, pēta jaunu transplantācijas materiālu (biomateriālu) medicīniski-bioloģiski-biomehānisko saderību.

30.32. Veselības aprūpes zinātne ir zinātnes apakšnozare, kas apvieno biomedicīnas, psihosociālos, organizatoriskos un sabiedrības veselības aspektus indivīda un sabiedrības grupu aktuālu un potenciālu veselības problēmu risinājumus. Tā ir vērsta uz medicīnas tehnoloģiju, uzvedības un organizatoriskās intervences plānu izstrādi un novērtēšanu, kā arī šo zināšanu pielietošanu, lai uzlabotu uz pacientu vērstu veselības aprūpi, adaptāciju un dzīves kvalitāti veselībā un slimībā.


31. Mežzinātne

Mežzinātne ir zinātnes nozare, kurā pēta mežsaimniecību, meža izmantošanu, meža izejvielu struktūru un pārstrādi, kā arī meža ekonomiku un politiku.

31.1. Meža ekoloģija un mežkopība ir zinātnes apakšnozare, kurā izstrādā meža apsaimniekošanas stratēģijas un taktikas teorētiskos pamatus, pēta meža ekosistēmas, meža atjaunošanu, aizsardzību, kopšanu un ražības paaugstināšanu, meža ģenētiku, selekciju un fizioloģiju, un medību saimniecību, Latvijas koku sugu morfoloģiju, īpašības un to mainību.

31.2.Meža ekonomika un politika ir zinātnes apakšnozare, kurā analizē un kontrolē meža stāvokli un izstrādā attīstības prognozi, veic meža nozares sociālo un ekonomisko problēmu kompleksus pētījumus, noteic meža un mežsaimniecības potenciālu un lomu Latvijas tautsaimniecībā, sastāda koksnes bilanci un pēta finanšu līdzekļu apriti meža nozarē.

31.3. Meža darbi un tehnika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta meža darbos lietojamās mašīnas un tehnoloģijas, to tehniskos, tehnoloģiskos, bioloģiskos un ergonomiskos aspektus, ietekmi uz meža augsnēm, kokaudzi un citiem meža ekosistēmas elementiem.


32. Militārā zinātne

Militārā zinātne ir zināšanu un pētījumu kopums par militāro konfliktu cēloņiem, to principiem un likumsakarībām, par valsts un tās bruņoto spēku veidošanu un sagatavošanu militārajiem konfliktiem un bruņotai cīņai, par valsts, tā teritorijas, suverenitātes un iedzīvotāju aizsardzību, militāru konfliktu un karu novēršanu, kā arī starptautisko drošību.

32.1. Militārais nodrošinājums ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta un analizē valsts aizsardzības struktūrām un personālam nepieciešamo materiāli tehnisko ekipējumu militāro aktivitāšu veikšanai.


33. Pārtikas zinātne

Pārtikas zinātne ir zinātnes nozare, kurā pēta patērētājam piemērotu, kvalitatīvu, nekaitīgu, augstvērtīgu un pilnvērtīgu pārtikas produktu veidošanu.

33.1. Pārtikas procesi un iekārtas ir zinātnes apakšnozare, kurā pētī pārtikas sistēmu pārveidošanas, iesaiņošanas, uzglabāšanas, dozēšanas, transportēšanas principus, pārtikas produktu ražošanas un realizācijas pamatprocesus un aparātus.

33.2. Pārtikas ķīmija ir zinātnes apakšnozare, kurā pētī pārtikas produktu sastāvdaļu ķīmiskās, fizikālās īpašības un struktūru, to izmaiņas dažādu ārējo faktoru ietekmē, jaunu pārtikas produktu ķīmisko sastāvu, to stabilitāti un reakcijas spēju uzglabāšanā un pārstrādē, pārtikā lietoto piedevu ķīmisko dabu, savstarpējo iedarbību un pārtikas produktos radītās izmaiņas.

33.3. Pārtikas mikrobioloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta mikroorganismu lietošanu tradicionālu un netradicionālu pārtikas produktu ieguvē, to lomu uzglabāšanas laikā, imobilizēto mikroorganismu šūnu un fermentu lietošanu pārtikas produktu ražošanas procesu intensifikācijā.

33.4. Pārtikas produktu kvalitātes ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta par pārtikas produktu ražošanai nepieciešamās izejvielas un gatavā produkta kvalitāti, to ietekmējošos faktorus, kā arī par pārtikas nekaitīgumu - ar bioloģiskā, ķīmiskā un fizikālā piesārņojuma saistītās problēmas un to novēršanu, nosaka pārtikas produktu uzturvērtību, veic testēšanu un sertifikāciju.


34. Pedagoģija

Pedagoģija ir zinātnes nozare, kurā pēta audzināšanas likumības, kā arī pedagoģisko darbību kā mērķtiecīgu, plānotu vai intuitīvu rīcību, kura rada personības optimālas attīstības un socializācijas iespēju. Pedagoģijā būtiska ir audzināšana un didaktika (mācīšanas un mācīšanās teorija).

34.1. Vispārīgā pedagoģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta pašaudzināšanas un audzināšanas darbības vispārīgās likumības, vērtību orientāciju, pedagoģiskās darbības.

34.2. Sociālā pedagoģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta audzināšanas un izglītības sociāli pedagoģiskos procesus, kas veidojas cilvēka un sabiedrības mijiedarbībā.

34.3. Pirmsskolas pedagoģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta pirmsskolas vecuma bērnu personības pašattīstības jautājumus un viņu sociālo integrāciju sabiedrībā.

34.4. Skolas pedagoģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta pedagoģiskos procesus, teorijas, pieredzi skolas vecuma bērnu, pusaudžu un jauniešu pašattīstībā, sociālā integrācijā un izglītības iegūšanā skolā.

34.5. Augstskolas pedagoģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta pieaugušo izglītības procesus augstākajās mācību iestādēs.

34.6. Pieaugušo pedagoģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta cilvēka profesionālās un tālākizglītības procesus.

34.7. Nozaru pedagoģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta konkrētas nozares audzināšanas un izglītības institūciju pedagoģiskos procesus.


35. Politikas zinātne (politoloģija)

Politikas zinātne (politoloģija) ir zinātne, kurā pēta varas politisko attiecību funkcionēšanu noteiktās sabiedrības struktūrās (valsts, pilsoniskā sabiedrība, partijas, šķiras, sociālās grupas, strati, etniskās un nacionālās kopības u.c.), cilvēku politisko uzvedību, politisko apziņu, politikas teoriju un vēsturi.

35.1. Politikas teorija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta politikas kā sabiedrības pārvaldīšanas ģenēzi, būtību un vēsturiskās tendences, politikas struktūru, saturu, tās elementu un procesu savstarpējo mijiedarbību, to cēloņsakarību un atkarību no ārpuspolitiskajiem faktoriem, kā arī politikas izziņas metodoloģiju un vēsturi.

35.2. Salīdzinošā politika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta kopīgās un atšķirīgās iezīmes pasaules valstu makropolitiskajos institūtos.

35.3. Starptautiskā politika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta visu attiecību spektru, kas veidojas valstu mijiedarbības procesos politikas jomā.

35.4. Pārvalde un administrācija ir politikas zinātnes apakšnozare, kurā pēta politikas veidošanas vidi, leģitimāciju un realizāciju, ierēdņu un politiķu attiecību modeļus, ierēdņu varas ierobežošanas, kontroles un atbildības mehānismus, lēmumu pieņemšanas mehānismus, valsts, pilsoniskās sabiedrības un brīvā tirgus lomu sociālās politikas veidošanā.


36. Psiholoģija

Psiholoģija ir zinātne, kurā pēta psihi, psihiskās parādības un to rašanos, attīstību un izpausmes, atklājot darbības likumsakarības dažādu izziņas (kognitīvo) procesu, personības veidošanās un sociālo attiecību līmenī, kā arī cilvēka garīgās dzīves dažādās izpausmes, garīguma veidošanās nosacījumus un faktorus.

36.1. Vispārīgā psiholoģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta psihiskās darbības vispārīgās likumsakarības, psihes struktūras, emocijas, jūtas, gribu u.c.

36.2. Personības psiholoģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta cilvēka psiholoģisko īpašību kopumu, personības attīstību, determinētās un brīvi radošās dzīvesdarbības kopsakarības.

36.3. Daiļrades psiholoģija ir zinātnes apakšnozare, kurā analizē radošo procesu, pēta radošo darbību literatūrā, mākslā, mūzikā, dzīvesdarbībā. Tajā pēta iztēles, intuīcijas, pārdzīvojumu, iedvesmas, ārpussituācijas aktivitātes u.c. psiholoģiskās norises, noskaidro spēju, talanta, ģenialitāti veicinošos un aizturošos determinantus.

36.4. Sociālā psiholoģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta cilvēka uzvedības likumsakarības, ko nosaka piederība sociālajām grupām, kā arī šo grupu psiholoģiskās īpatnības, kā arī veic sociālās domāšanas, sociālo ietekmju un cilvēku sociālo attiecību izpēti mikrolīmenī, mezolīmenī un makrolīmenī, balstoties uz saskarsmes kategoriju.

36.5. Etniskā psiholoģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta cilvēku psihiskā veidola un uzvedības īpatnības, ko nosaka viņa nacionālā piederība vai etniskā kopība.

36.6. Klīniskā psiholoģija ir psiholoģijas apakšnozare, kurā pēta cilvēku psihes novirzes, neadaptīvu vai patoloģisku uzvedību, kā arī izstrādā psihiskās veselības un iespējamo psihisko procesu traucējumu teorijas.

36.7. Pedagoģiskā psiholoģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta psiholoģiskās likumsakarības mācīšanas un audzināšanas procesos, zināšanu, prasmju un iemaņu apguves psiholoģiskos aspektus, lai izstrādātu optimālas mācīšanas un audzināšanas metodes.

36.8. Attīstības psiholoģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta cilvēka attīstību ontoģenēzē. Tā ietver bērnības, pusaudžu, jaunības, pieaugušā un gerontoloģijas posmus, izzin kognitīvās, emocionālās, voluntārās un personības attīstības likumsakarības, pēta iedzimtības, vides un audzināšanas ietekmes, izstrādā koncepcijas, kas dod iespēju diagnosticēt, prognozēt un sekmēt personības attīstību.


37. Socioloģija

Socioloģija ir zinātnes nozare, kurā pēta sabiedrību, tajā pastāvošās vērtību sistēmas, sociālos institūtus un sociālās uzvedības modeļus.

37.1. Socioloģijas teorija un vēsture ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta socioloģijas zinātnes vēsturisko attīstību, teorētiskās problēmas un virzienus, socioloģisko pētījumu metodoloģiju un metodes.

37.2. Lietišķā socioloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta sociālo struktūru un tās pārmaiņas, institūcijas, sociālās problēmas, sociālo aģentu darbību, vērtības, intereses, kompetenci un resursus, sociālo grupu struktūru un dinamiku.

37.3. Sociālā antropoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta indivīdu un grupu kolektīvās dzīves formas un nozīmes, cilvēku uzvedības kultūrsociālos determinantus.

37.4. Sociālā politika un sociālā darba organizācija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta sociālo diferenciāciju un integrāciju, iedzīvotāju sociālās vajadzības, sociālos riskus, sociālo politiku, sociālo aizsardzību un palīdzību, sociālā darba organizāciju.

37.5. Kultūras un masu komunikāciju socioloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā analizē zināšanas, ticējumus, mākslu, morāli, likumus un tradīcijas, komunikāciju tehnoloģijas un mēdiju sociālo lomu.

37.6. Lauku socioloģija ir socioloģijas apakšnozare, kurā pēta sociālās un ekonomiskās pārmaiņas laukos, pilsētas un lauku sabiedrības attiecības, lauku un reģionālās attīstības formas un priekšnoteikumus.

37.7. Organizāciju un sabiedriskās pārvaldes socioloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta organizāciju uzbūvi, darbību un savstarpējo mijiedarbību, birokrātijas sabiedrības pārvaldi, līdzdalības, centralizācijas un decentralizācijas jautājumus.

37.8. Politikas socioloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta sociāli politiskos procesus, demokrātiskās reprezentācijas jautājumus, politisko līdzdalību un konfliktus, varas formas un leģitimitāti. Tā analizē arī sabiedriskās domas ietekmi, publisko administrāciju, spiediena grupas, politisko uzvedību un politisko kultūru.


38. Sporta zinātne

Sporta zinātne ir zinātnes nozare, kurā pēta cilvēka fiziskās veselības, attīstības, sagatavotības un sporta sasniegumu veidošanās likumsakarības. Tā ietver ar sportu saistītos integrētus pētījumus pedagoģijas, psiholoģijas, medicīnas, bioloģijas, biomehānikas, socioloģijas un ekonomikas zinātnes jautājumos.

38.1. Sporta teorija un vēsture ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta cilvēka fiziskās veselības, attīstības un sporta sasniegumu veidošanās procesu metodoloģiskās un teorētiskās likumsakarības, kā arī sporta teorijas vēsturisko attīstību.

38.2. Sporta pedagoģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta sporta un veselības izglītības, mācīšanas, audzināšanas un sagatavošanas likumsakarības.


39. Teoloģija un reliģiju zinātne

Teoloģija ir zinātnes nozare, kas pēta kristietības reliģisko apziņu, reliģiskos tekstus, vēstures un kristietības normēto sabiedriskās uzvedību.

Reliģiju zinātne jeb reliģijpētniecība ir zinātnes nozare, kurā pēta reliģisko pieredzi un tās izpausmes, reliģiju vēsturi, reliģijas socioloģiskos un psiholoģiskos aspektus, reliģijas valodu un struktūru, reliģiskās mitoloģijas un simbolu sistēmas, atturoties no vērtību spriedumiem.

39.1. Baznīcas un reliģiju vēsture ir zinātnes apakšnozares. Baznīcas vēsturē pēta kristietības institucionālo un doktrinālo vēsturi, tās mijiedarbību ar sava laika sabiedriskajiem procesiem. Reliģiju vēsturē pēta reliģiju evolūciju, reliģisko avotu un vēsturisko ziņu autentiskumu.

39.2. Bībeles teoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā kritiski pēta kristietības tekstus - Jauno un Veco Derību.

39.3. Sistemātiskā un praktiskā teoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta teoloģijas dogmatiskos un lietišķos aspektus. Sistemātiskā teoloģija klasificē un analizē kristīgo dogmatiku no filozofijas vēstures viedokļa. Praktiskā teoloģija aplūko reliģijas pedagoģiju, reliģijas psiholoģiju, morālteoloģiju u.c.

39.4. Vispārīgā un salīdzināmā reliģijpētniecība jeb reliģijas fenomenoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta reliģijas būtību, nozīmi, simboliku un reliģisko parādību tipoloģiju.

39.5. Reliģijas socioloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta reliģiskas pieredzes sociālos aspektus un reliģijas funkcionēšanu sabiedrībā, lietojot socioloģijas metodes.

39.6. Reliģijas psiholoģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta ar reliģiju saistītos un reliģiskās pieredzes ierosinātos psiholoģiskos procesus (reliģiskās jūtas).

39.7. Reliģiju vēsture ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta atsevišķu reliģiju rašanos, attīstību un funkcionēšanu laikā un telpā, kā arī reliģiju saskarsmi un mijiedarbību.


40. Transports un satiksme

40.1. Gaisa transports un infrastruktūra ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta aviācijas sistēmu un iekārtu vadības likumsakarības, to stāvokļa prognozēšanas, ekspluatācijas un drošības garantēšanas, kontroles, apkalpes un transporta tehnoloģijas optimizācijas jautājumus ar modelēšanas, matemātiskās analīzes un sintēzes metožu palīdzību.

40.2. Telemātika un loģistika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta transporta sistēmu materiālo, informatīvo, finanšu un cilvēku plūsmu, loģistisko kanālu un transporta kopējas sistēmas modelēšanu, to globālās un lokālās optimizācijas jautājumus transporta intelektuālas sistēmas pilnveidošanas uzdevumu risināšanai.

40.3. Ūdens transports un infrastruktūra ir zinātnes apakšnozare, kura pēta jūras transporta sistēmas, jūras transporta ekspluatācijas vispārīgos jautājumus (kuģošanas navigācijas nodrošinājums, kuģošanas drošība, jūras pārvadājumu attīstība u.c.), kuģu enerģētisko un elektroenerģētisko iekārtu un sistēmu ekspluatācijas (diagnosticēšana, modelēšana, apkalpe, prognozēšana u.c.) jautājumus, ostu saimniecības darbību un attīstību, jūras transporta darbības ietekmi uz apkārtējo vidi.


41. Vadībzinātne

Vadībzinātne ir zinātnes nozare, kurā pēta cilvēku īpašu darbības veidu, kas koordinē darbību cilvēku grupās, kuras izveidotas, lai sasniegtu konkrētus mērķus. Tā ietver plānošanu, organizēšanu, motivēšanu un kontroli, kas vērstas uz organizācijas darbinieku, finanšu, materiālu un informācijas resursu pilnīgāku izmantošanu.

41.1. Uzņēmējdarbības vadība ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta vadības procesus privātfirmās un citos uzņēmumos, lai iegūtu maksimālu peļņu, realizējot preces un pakalpojumus. Tajā izstrādā saimnieciska uzņēmuma racionālas un ilglaicīgas funkcionēšanas nodrošināšanas teoriju, metodes un paņēmienus, aplūkojot uzņēmumu kā sarežģītu sistēmu, kura funkcionē citā lielākā sistēmā un kuras sastāvā funkcionē liels skaits apakšsistēmu, un paredzot visu šo sistēmu mērķu savstarpēju saskaņošanu.

41.2. Sabiedrības vadība ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta vadības lēmumu pieņemšanas procesus publiskās pārvaldes (centrālā valdība, pašvaldības, nevalstiskās organizācijas, kā arī starptautiskās organizācijas) institūcijās, šo institūciju funkcijas un struktūru, efektīvu darbību, attiecības ar uzņēmējiem un sabiedrību.

41.3. Izglītības vadība ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta vadības lēmumu pieņemšanas procesus izglītības sistēmas institūcijās, šo institūciju funkcijas, struktūru, informatīvo bāzi vadības lēmumu pieņemšanai, efektīvu darbību un tās novērtēšanu, attiecības ar izglītības pasūtītājiem un patērētājiem.


42. Valodniecība

Valodniecība ir zinātnes nozare, kurā pēta valodas īpašības, uzbūvi, funkcionēšanu un attīstību.

42.1. Vispārīgā valodniecība ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta valodas kā cilvēku sabiedrībai raksturīgas komunikācijas formas universālās iezīmes visos valodas līmeņos (fonētika, morfoloģija, sintakse, leksikostilistika, teksts), kā arī valodas attīstību un funkcionēšanu gan indivīda, gan sabiedrības līmenī. Vispārīgās valodniecības ietvaros tiek izdalīta valodniecības vēsture - zinātne par lingvistiskās domas attīstību.

42.2. Salīdzināmā un sastatāmā valodniecība ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta valodu savstarpējos sakarus, rekonstruējot radniecīgo valodu skaņas, formas un vārdus, kā arī salīdzinot vienas valodas faktus ar citu valodu faktiem sinhroniskā aspektā.

42.3. Lietišķā valodniecība ir zinātnes apakšnozare, kurā veido teorētisko pamatu praktiskai darbībai valodas lietošanas, mācīšanas un normalizācijas jomā. Lietišķā valodniecība ietver sociolingvistiku, valodas kultūras teoriju (ortoloģija), matemātisko lingvistiku, datorlingvistiku, terminoloģiju.

42.4. Latviešu sinhroniskā valodniecība ir zinātnes apakšnozare, kurā tiek pētītas latviešu valodas parādības kādā noteiktā, samērā īsā laika posmā.

42.5. Latviešu diahroniskā valodniecība ir zinātnes apakšnozare, kurā latviešu valoda tiek pētīta tās attīstībā, fiksējot izmaiņas visos valodas līmeņos.

42.6. Baltu valodniecība ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta baltu valodas - latviešu, lietuviešu un mirušās baltu valodas (prūšu u.c.) - visos valodas līmeņos savstarpējā saistībā.

42.7. Ģermāņu valodniecība ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta ģermāņu valodas - angļu, vācu, zviedru, norvēģu, dāņu u.c. - visos valodas līmeņos.

42.8. Romāņu valodniecība ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta romāņu valodas - franču, spāņu, itāliešu u.c. - visos valodas līmeņos.

42.9. Slāvu valodniecība ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta slāvu valodas - krievu, poļu, čehu u.c. - visos valodas līmeņos.

42.10. Somugru valodniecība (somugristika) ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta somugru valodas - somu, igauņu, lībiešu u.c. - visos valodas līmeņos.

42.11. Orientālistika ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta Austrumu valodas visos valodas līmeņos.

42.12. Klasiskā filoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta klasiskās valodas - latīņu, grieķu valodas, sanskritu.


43. Vēsture

Vēsture ir zinātnes nozare, kurā pēta cilvēku sabiedrības vai kādas tās daļas attīstības procesus, kas norit telpā un laikā, radot izmaiņas cilvēku dzīvesveidā, politiskajā, ekonomiskajā, kultūras, etniskajā u.c. sfērās.

43.1. Vispārīgā vēsture ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta vēsturiskos procesus pasaulē kopumā no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām, atsevišķas vēsturiskās norises interpretējot pasaules notikumu kontekstā.

43.2. Latvijas vēsture ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta sabiedrības attīstības procesus Latvijā, to norisi, gaitu, konkrēti mūsu zemei raksturīgus notikumus un parādības to mijiedarbībā.

43.3. Arheoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā ar arheoloģiskām metodēm pēta sabiedrības vēsturi, izmantojot lietiskos vēstures avotus - arheoloģiskos pieminekļus.

43.4. Etnoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta tautas u.c. etnisko kopību izcelšanās un izveidošanās procesu, kultūras materiālās un garīgās liecības, zīmes un simbolus, analizējot galvenokārt tautas tradicionālo sadzīves kultūru.

43.5. Vēsturiskā antropoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā rekonstruē visdažādākos antropoloģiskos datus paleoantropoloģijas, kranioloģijas, somatoloģijas, gēnu ģeogrāfijas, dermatoglifikas, DNS u.c. jomās. Tā dod iespēju hronoloģiski rekonstruēt kādas teritorijas dažādu etnosu cilmi, to kontinuitāti, migrāciju un tās virzienus, dažādu etnosu radniecību, pirmdzimteni, tautu etnoģenēzes procesus, populāciju demogrāfisko struktūru, laulību sakaru tīklus, sabiedrisko iekārtu u.c.

43.6. Kultūras un zinātnes vēsture ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta kultūras un garīgās dzīves attīstības procesus kopumā, kā arī atsevišķos reģionos.

43.7. Historiogrāfija un vēstures palīgzinātnes ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta vēstures zinātnes vēsturi, kā arī vēstures avotu veidus vai atsevišķas to satura un formas īpašības. Tajā ietilpst arhīva mācība, ģenealoģija, hronoloģija, paleogrāfija, heraldika, numismātika, sfragistika, kartogrāfija u.c.


44. Veterinārmedicīna

Veterinārmedicīna ir kompleksa zinātnes nozare, kurā pēta dzīvnieku veselības saglabāšanu, risina dzīvnieku lipīgo un nelipīgo slimību profilakses un ārstēšanas problēmas, izstrādā metodes, kā pasargāt cilvēkus no saslimšanas ar antropozoonozēm. Veterinārmedicīnas pētījumos ietilpst arī dzīvnieku valsts pārtikas produktu higiēnas (veterinārā ekspertīze) zinātnisko pamatu izstrāde.

44.1. Morfoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta dažādu sugu un šķirņu dzīvnieku šūnu, audu un orgānu uzbūves, attīstības un diferenciācijas likumsakarības, atsevišķu struktūru izmaiņas saistībā ar to funkcijām, dzīvnieku produktivitāti, neirālo un endokrīno regulāciju, kā arī imūnsistēmas nozīmi dzīvnieku šūnu, audu un orgānu adaptācijas, reģenerācijas un morfoģenēzes mehānismos.

44.2. Fizioloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta dažādu sugu, šķirņu un vecuma dzīvnieku organisma fizioloģisko funkciju savstarpējo likumsakarības un regulācijas mehānismus saistībā ar turēšanas apstākļiem, ēdināšanu, produktivitāti, fizioloģiskā stāvokļa izmaiņām un novirzēm.

44.3. Patoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta dzīvnieku organisma patoloģiskos procesus, kas notiek organisma makrostruktūru un mikrostruktūru līmenī. Galvenie pētījumu virzieni ir patoloģisko procesu diferenciāldiagnostika dažādu sugu dzīvniekiem, šo procesu patoģenētisko mehānismu izpēte, kā arī tiesu veterinārās ekspertīzes jautājumi.

44.4. Veterinārā farmakoloģija un toksikoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta jaunu veterināro preparātu izstrādi un aprobāciju dzīvnieku lipīgo un nelipīgo slimību efektīvai diagnostikai, ārstēšanai un profilaksei, kā arī pēta toksikozes, to etiopatoģenētisko mehānismus, izstrādā ārstēšanas un profilakses metodes.

44.5. Iekšķīgās slimības ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta dzīvnieku nelipīgo slimību patoģenētisko mehānismus saistībā ar dzīvnieku turēšanu, produktivitāti, ēdināšanu u.c. faktoriem, dzīvnieku organisma metabolisko procesu regulācijas mehānismus un to traucējumu savlaicīgu novēršana, jaunu efektīvu ārstniecības līdzekļu izstrādi, to lietošana slimību patoģenētiskā ārstēšanā.

44.6. Parazitoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta parazitožu izplatību dažādu sugu dzīvniekiem, izstrādā efektīvas diagnostikas metodes, kā arī apkarošanas un profilakses pasākumus.

44.7. Infekcijas slimības un mikrobioloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā izstrādā dzīvnieku lipīgo (galvenokārt vīrusu izraisīto) slimību efektīvu diagnostikas metodes, izstrādā un aprobē jaunas vakcīnas un citus biopreparātus, pēta dzīvnieku infekcijas slimību epizootiskās situāciju, izstrādā apkarošanas un profilakses pasākumus, kā arī pēta problēmas, kas saistītas ar cilvēku pasargāšanu no saslimšanas ar antropozoonozēm.

44.8. Ķirurģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta, izstrādā un ievieš dzīvnieku diagnostikas metodes un efektīvas, zinātniski pamatotas ķirurģiskās ārstēšanas metodes.

44.9. Dzemdniecība un ginekoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta dzīvnieku reprodukcijas problēmas mūsdienu saimniekošanas apstākļos. Viena no galvenajām problēmām ir veterinārbioloģisko pamatu izstrāde govju tesmeņa slimību likvidēšanā un augstvērtīga piena ieguvē.

44.10. Pārtikas higiēna ir zinātnes apakšnozare, kurā izstrādā dzīvnieku valsts produktu higiēnas zinātniskos pamatus, lai iegūtu augstas kvalitātes konkurētspējīgu produkciju.


45. Vides zinātne

Vides zinātne ir interdisciplināra zinātnes nozare, kas attīstās sociālu un dabas zinātņu saskares jomā, lai pētītu cilvēka-dabas vides mijiedarbību, dabas resursu, bioloģiskās un ģenētiskās daudzveidības aizsardzību, ilgtspējīgas pastāvēšanas iespējamību un cilvēka pasargāšanu no tā darbības nelabvēlīgām ietekmēm.

45.1. Vides ķīmija un ekotoksikoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta vides piesārņojumu, tā noteikšanas un analīzes metodes, gan dabiskas, gan antropogēnas izcelsmes vielu iedarbību vidē, ietekmi uz populācijām, cilvēku, visu biosfēru, kā arī vides piesārņojuma ietekmi uz mijiedarbību starp dzīvajiem organismiem un starp organismiem un vidi.

45.2. Dabas aizsardzība ir zinātnes apakšnozare, kurā veic dabas vides mainības izpēti, nodrošina vides kontroles un monitoringa sistēmas izveidi, praktiski veicina dabas aizsardzības pasākumu teorētiskā pamatojuma izstrādi. Pētījumu mērķis ir sekmēt dabas aizsardzību un tās resursu ilgtspējīgu izmantošanu.

45.3. Vides pārvaldība ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta sabiedrībā noritošo procesu ietekmi uz vidi; tajā ietilpst dabas resursu izmantošanas pētījumi, dabas vides bioloģiskās un ģenētiskās daudzveidības aizsardzības zinātnisko pamatu izstrāde un ilgtspējīgas pastāvēšanas nodrošināšanas principu izveide.

45.4. Vides inženierzinātne ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta līdzekļus, ar ko novērst nevēlamās ietekmes uz vidi, sevišķu uzmanību pievēršot vidi saudzējošu tehnoloģiju attīstībai, ūdens, augsnes un gaisa piesārņojuma samazināšanai un novēršanai, kā arī izstrādā vides sanācijas, atkritumu savākšanas, uzglabāšanas un utilizācijas inženiertehniskas metodes.


Pedējā atjaunošana 8-04-2015