LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgādā iznācis starpdisciplinārs rakstu krājums “Ielu maldos: pilsēta latviešu modernistu vērojumā”, kas pēta pilsētas pieredzi latviešu starpkaru literatūrā un mākslā. Grāmatas atvēršana notiks Rīgas Grāmatu svētku laikā 7. novembrī plkst. 11.00 Latvijas Nacionālās bibliotēkas Konferenču centra vestibilā (-1. stāvā).
Grāmata aicina doties pastaigā pa Rīgas, Parīzes, Berlīnes un citu Eiropas pilsētu ielām kopā ar dzejniekiem, māksliniekiem, flanēriem, flanēzēm, dendijiem, kantoristēm un strādniekiem. Krājums turpina Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā šogad notikušās izstādes “Ielu maldos” tematiku un ietver arī tās dokumentāciju.
20. gadsimta sākumā un īpaši starpkaru periodā pilsēta kļuva par vienu no nozīmīgākajām modernās dzīves un mākslinieciskās jaunrades telpām. Mainījās pārvietošanās iespējas, darba un izklaides paradumi, cilvēku attiecības ar publisko telpu un citam ar citu. Pilsētas ielas, kafejnīcas, skatlogi, rūpnīcu kvartāli un transportlīdzekļi ienāca literatūrā un vizuālajā mākslā, atklājot gan modernitātes vilinājumu, gan tās radīto trauksmi un atsvešinātību.
Kā rakstu krājuma ievadā uzsver tā sastādītāji Eva Eglāja-Kristsone, Artis Ostups un Kārlis Vērdiņš: “Tas, ko mēs šodien saprotam ar latviešu moderno kultūru, lielā mērā veidojies uz ielas.” Rakstnieku un mākslinieku pastaigās gūtie iespaidi, pilsētas paātrinātais ritms, pūļa pieredze un jaunās tehnoloģijas rosināja meklēt arī jaunus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus.
Krājuma pirmo daļu veido sešu pētnieku – Aijas Brasliņas, Sanitas Dukas, Ievas Kalnačas, Evas Eglājas-Kristsones, Arta Ostupa un Kārļa Vērdiņa – raksti, kas apvienoti piecās tematiskās sadaļās: “Latviešu modernistu mobilitāte”, “Sieviete”, “Strādnieku kultūra”, “Tehnikas progress” un “Ielas, skatlogi, kafejnīcas”. Tajos aplūkoti latviešu modernistu ceļojumi un pieredze Eiropas metropolēs, sievietes vieta modernajā pilsētā, strādnieku dzīves attēlojums, tehnikas progresa radītās pārmaiņas, kā arī pilsētas publiskās telpas vilinājums un pretrunas.
Grāmatā sastopami gan pazīstami latviešu modernisma pārstāvji, piemēram, Aleksandrs Čaks, Jāzeps Grosvalds, Niklāvs Strunke un Linards Laicens, gan autores, kuru pilsētas pieredze līdz šim pētīta mazāk, tostarp Lūcija Zamaiča, Austra Skujiņa un Tija Banga. Literatūras un mākslas vēstures skatījumi savijas ar pilsētpētniecības, dzimtes studiju un modernitātes izpētes pieejām, ļaujot ieraudzīt latviešu starpkaru kultūru plašākā Eiropas kontekstā.
Krājuma otrajā daļā dokumentēta izstāde “Ielu maldos: pilsēta latviešu modernistu vērojumā”, kas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā bija skatāma no 2026. gada 31. janvāra līdz 2. augustam. Izstāde tapa LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja sadarbībā. Grāmata ne tikai padziļina izstādē aplūkotās tēmas, bet arī dokumentē šo kultūras notikumu, saglabājot iespēju iepazīt izstādes saturu pēc tās noslēguma.
Krājuma sastādītāji: Eva Eglāja-Kristsone, Artis Ostups, Kārlis Vērdiņš
Attēlu redaktore: Aija Brasliņa
Literārās redaktores un korektores: Agnese Ērgle, Rūta Jēkabsone, Sanda Rapa
Dizains, makets un attēlu apstrāde: Mārtiņš Ratniks
Druka: Jelgavas tipogrāfija
Rakstu krājums tapis Latvijas Zinātnes padomes fundamentālo un lietišķo pētījumu projektā “Pastaiga cauri laikam: flanērisms un modernitāte Latvijas starpkaru kultūrā” (lzp-2022/1-0505) un izdots ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Projekts koncentrējas uz flanēra un flanēzes figūrām, vientuļajiem pilsētas dzīves vērotājiem, kā simboliskiem modernitātes un tās ietekmētās literatūras un kultūras attēlojumiem. Industrializācijas un urbanizācijas kontekstā flanērs ir svarīga figūra pirmkārt kā vīrieša tēls, kas 19. gadsimtā ienācis Eiropas pilsētu ainā, 20. gadsimtā kļuva par daudzu rakstnieku un mākslinieku izpētes objektu. Vērotājs (vai vērotāja), kas pastaigājas pilsētā, ir nesaraujami saistīta ar sava laika urbāno vidi, kas ir vienmēr mainīga un dziļi ietekmē subjekta pieredzi laikā un telpā. Projekta uzmanības centrā ir modernā pilsētas iemītnieka figūra, kas pēdējās desmitgadēs izpelnījusies daudzu pētnieku uzmanību. Tā skatīta starpkaru Latvijas kontekstā (1919–1939), pētot flanērismu kā vēsturisku faktu, diskursīvu fenomenu un konceptuālu instrumentu. Projekta komanda pētīja, kā latvieši pārņēma modernitātes straujo dzīves ritmu un kā viņu pieredzes mainība ietekmēja cilvēka sensibilitātes izpausmes literatūrā, vizuālajā mākslā un autobiogrāfiskajā rakstniecībā.
