Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta (LVKĶI) vadošā pētniece Dr. chem. Laura Andže bija vienīgā pārstāve no Latvijas, kura Eiropas Pētniecības padomes (European Research Council - ERC) 2026. gada Starting Grant konkursā tika uzaicināta uz intervijas kārtu.
Projektā, kuru Laura iesniedza ERC konkursam, paredzēts izmantot vairākus dabiskas izcelsmes polimērus, lai koksnei piešķirtu medicīnas implantiem nepieciešamo stabilitāti un mehāniskās īpašības. Vienlaikus plānots noskaidrot, kā šie polimēri iekļūst koksnes struktūrā un ķīmiski saistās savā starpā un ar koksnes matricu - šīs mijiedarbības līdz šim nav pētītas, teic Laura. Projekts ietvertu arī padziļinātu kaula šūnu reakcijas izpēti un noslēgumā piemērotāko materiālu pārbaudi eksperimentālā žurku modelī.
Sarunā Laura stāsta vairāk par savu pieredzi, gatavojot pieteikumu ERC grantu konkursam, un ceļu līdz intervijai, kā arī dalās ar procesā gūtajām atziņām.
"Mēs esam trenēti projektus pamatot ar jautājumiem: kur rezultātu izmantos, ko tas dos sabiedrībai, kā to ražos un kas to lietos? ERC vispirms jautā ko citu: kā tas darbojas, kas tur īsti notiek un kāpēc tas notiek tieši tā?" stāsta Laura.
Pastāstiet par savu ERC grantam pieteikto projektu. Kā radās Jūsu projekta ideja un kādas iestrādes tai jau bija Jūsu iepriekšējā darbā?
Šī ideja sāka veidoties pirms aptuveni pieciem gadiem, kad pie mums institūtā ieradās divi Mikroķirurģijas centra ķirurgi ar tobrīd visai pārdrošu priekšlikumu - izgatavot no koksnes osteosintēzes implantus jeb implantus salūzuša kaula sastiprināšanai. Viņi mūs iepazīstināja ar Song un līdzautoru 2018. gadā žurnālā Nature publicēto pētījumu, kurā parādīts, ka ķīmiski apstrādātas un blīvinātas koksnes stiprību iespējams būtiski palielināt.
Tajā laikā biju nesen atgriezusies zinātnē pēc ilgstošas prombūtnes, tādēļ šo neparasto ideju uzņēmu ar lielu entuziasmu. Pirmos eksperimentus trīs gadus finansējām ar institūta iekšējiem grantiem. Paralēli trīs reizes iesniedzu Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu (FLPP) pieteikumus, taču neveiksmīgi. Vēlāk saņēmām daļēju atbalstu valsts pētījumu programmā "Forest4LV", bet pašlaik darbu turpinām valsts pētījumu programmas "BioPhoT" projektā "OsteoWood". Tātad ejam maziem, bet stabiliem soļiem, ar katru projektu iegūstot jaunas zināšanas par materiāla iespējām un ierobežojumiem.
Pēc neveiksmīgajiem FLPP pieteikumiem kolēģi, īpaši Dr. chem. Kristīne Meile, mani mudināja startēt ERC konkursā: ja tēma FLPP šķiet pārāk ambicioza, iespējams, tā ir piemērota tieši ERC. Tomēr ERC pieteikums nav vienkārši pašreizējā "OsteoWood" projekta lielāka versija. Tas ir daudz komplicētāks un bagātāks ar fundamentālo zinātni.
Cik ilgi Jūs strādājāt pie pieteikuma un kādu pieejamo atbalstu izmantojāt?
Pieteikuma intensīvā rakstīšana ilga aptuveni sešus mēnešus. Tas bija regulārs iknedēļas darbs - tekstu rakstījām, apspriedām, kritizējām un atkal pārrakstījām. Taču pati projekta ideja un tās zinātniskā loģika bija sākusi veidoties vismaz gadu iepriekš. Sešos mēnešos var uzrakstīt pieteikumu, bet nobriedušu zinātnisko ideju no nulles radīt nevar.
Sākumā piedalījos Nacionālā kontaktpunkta organizētajās mācībās, kur ieguvu izpratni par ERC konkursa specifiku un praktiskajiem rakstīšanas principiem. Pēc tam izmantoju iespēju savu ideju un topošo pieteikumu apspriest individuālā konsultācijā. Tajā ļoti skaidri tika izstāstītas projekta stiprās un vājās puses, kā arī jautājumi, kuriem jāpievērš īpaša uzmanība. Tas palīdzēja uz ieceri pirmo reizi paskatīties ne tikai no pētnieka, bet arī no ERC vērtētāja skatpunkta.
Noslēdzošajā posmā ļoti cieši sadarbojos ar konsultantiem, kurus piesaistīja LVKĶI. Tas bija intensīvs, bet lieliski vadīts process ar regulārām sarunām, konkrētiem uzdevumiem un daudzām pieteikuma versijām. Iemācījos sarežģītu zinātni izteikt maksimāli īsi un koncentrēti, skaidri parādot galveno jautājumu, iespējamo izrāvienu un savu lomu tā sasniegšanā.
Pilnībā pārbūvēju arī CV. Kā trāpīgi sacīja konsultanti, sākumā man bija "lielisks CV darba intervijai", bet ne ERC CV. ERC jāuzskaita ne tikai paveiktais - jāparāda zinātniskā neatkarība, oriģināla domāšana, personīgais ieguldījums un spēja veidot savu pētniecības virzienu.
Pastāstiet vairāk par gatavošanos intervijai un pašu intervijas procesu.
Arī gatavošanās intervijai bija ļoti interesants un intensīvs process. Vispirms pati veidoju iespējamo jautājumu sarakstu - mēģināju iztēloties visu, ko panelis varētu pajautāt gan par projekta lielo ideju, gan par metodēm, riskiem un manu pieredzi. Pēc tam lūdzu kolēģiem izveidot izmēģinājuma paneli un sagatavot savus jautājumus. Savukārt konsultanti bija apkopojuši gan vispārīgus, gan ļoti detalizētus jautājumus, tādēļ nākamais uzdevums bija pārdomāt un sagatavot precīzas atbildes.
Ar konsultantiem četras reizes tikāmies Zoom sesijās. Vispirms prezentēju sagatavoto piecu minūšu prezentāciju, kuru kopīgi analizējām un slīpējām - reizēm līdz pat atsevišķam vārdam. Pēc tam trenēju jautājumu un atbilžu daļu: kā atbildēt īsi, skaidri un koncentrēti, bez liekvārdības un neaizplūstot blakus tēmās. Tas zinātniekam nemaz nav tik vienkārši, jo par savu pētījumu vienmēr gribas izstāstīt vairāk.
Šādi treniņi ir ļoti vērtīgi neatkarīgi no konkursa rezultāta. Tie māca ātri uztvert jautājuma būtību, precizēt domu un sarežģītu atbildi izteikt dažos saprotamos teikumos. Šī prasme man noderēs ne tikai nākamajā ERC pieteikumā, bet arī konferencēs, projektu aizstāvēšanā un sarunās ar sadarbības partneriem.
Darbs pie ERC granta parasti tiek uzskatīts par ļoti individuālu procesu, bet vai, gatavojot pieteikumu un gatavojoties intervijai, saņēmāt atbalstu arī no kolēģiem?
ERC grants patiešām ir ļoti individuāls - projekta idejai un zinātniskajam redzējumam ir jāpieder pašam pētniekam. Tomēr individuāls nenozīmē vientuļš. Kolēģu atbalstu saņēmu gan sākotnējās idejas attīstīšanā, gan vēlāk, gatavojoties intervijai, kad kopīgi veidojām iespējamos jautājumus un organizējām treniņpaneli.
Īpaši lielu atbalstu sniedza mani kolēģi LVKĶI - Kristīne Meile, Jānis Rižikovs un Inese Fiļipova, kā arī Mārtiņš Andžs, kurš ir ne tikai kolēģis, bet arī mans vīrs. Viņi palīdzēja kritiski izvērtēt gan projekta ideju, gan manus argumentus un atbildes.
Ļoti nozīmīgs bija arī sadarbības partnera Antona Sizova no Organiskās sintēzes institūta, tagadējā Nacionālā pētniecības un inovāciju institūta (NIRI), ieguldījums. Viņš uz projektu paskatījās no bioloģijas un medicīnas skatpunkta, īpaši palīdzot pārdomāt in vitro un in vivo pētījumus. Starpdisciplinārā projektā šāds atšķirīgs skatījums ir būtisks, jo tas ļauj laikus pamanīt jautājumus, kurus savas nozares pētnieks var nepamanīt.
Atskatoties uz gūto pieredzi, ko Jūs tagad darītu citādi?
Saņemtais atbalsts pieteikuma sagatavošanā un intervijas treniņos bija ļoti labs. Tomēr tagad, pēc visa procesa un ekspertu vērtējuma, daudz skaidrāk redzu, kā pietrūka pašam projektam.
Pirmkārt, nepieciešami papildu priekšmēģinājumi par kritiskajiem projekta jautājumiem. Man pašai ir jāiegūst daudz lielāka pārliecība, ka iecerētais mehānisms darbosies, lai pēc tam par to varētu pārliecināt arī vērtētājus. Ar labu tekstu vien eksperimentālu neskaidrību aizstāt nevar.
Otrkārt, projektam vajadzīgs daudz dziļāks fundamentālās zinātnes slānis - vairāk zinātnes pašu zināšanu dēļ. Un te, manuprāt, parādās plašāka Latvijas pētnieku problēma. Mēs esam trenēti projektus pamatot ar jautājumiem: kur rezultātu izmantos, ko tas dos sabiedrībai, kā to ražos un kas to lietos? ERC vispirms jautā ko citu: kā tas darbojas, kas tur īsti notiek un kāpēc tas notiek tieši tā?
Tās ir divas ļoti atšķirīgas domāšanas sistēmas. Gatavojot nākamo pieteikumu, es meklētu arī ārvalstu zinātnisko mentoru - nevis vēl vienu teksta redaktoru, bet pieredzējušu pētnieku, kurš ikdienā domā šādās fundamentālās kategorijās un spēj nežēlīgi kritiski pārbaudīt projekta zinātnisko kodolu.
Kādus ieteikumus vai motivācijas vārdus Jūs teiktu kolēģiem, citiem pētniekiem, kuri vēl tikai apsver iespēju piedalīties kādā no ERC grantu konkursiem?
Vienkārši dariet! Latvijā ir daudz vairāk zinātnieku ar izcilām idejām un spējām sagatavot konkurētspējīgus ERC pieteikumus, nekā mēs paši reizēm uzdrošināmies noticēt. Nevajag gaidīt brīdi, kad ideja, CV un visi apstākļi šķitīs perfekti - tāds brīdis, visticamāk, nepienāks.
Ir jāsāk, jāmācās un jāmēģina. Arī tad, ja finansējumu neiegūst ar pirmo reizi, pats process palīdz daudz skaidrāk ieraudzīt savu zinātnisko ideju, tās stiprās puses un vēl darāmo. Savukārt, neiesniedzot pieteikumu, iznākums ir zināms jau iepriekš. Tāpēc mans motivācijas teikums būtu pašreizējā Latvijas Valsts prezidenta savulaik sacītais: “Bet ja nu sanāk?”
