Konference ir viens no centrālajiem notikumiem Latvijas Universitātes Literatūras, mākslas un folkloras institūta 80. jubilejas gadā un daļa no Latvijas Zinātnes padomes atbalstītajiem pētnieciskajiem projektiem "Latviešu literatūra kā piederība: personības, poētika un publiskā telpa" un "Atgūstot latviešu reālismu: literārās inovācijas kā identitātes meklējumi". Uz sarunu LSM aicināja ievērojamo vācu literatūrzinātnieku, Notingemas Universitātes emeritēto profesoru Dirku Geči, kurš reālisma vēsturi un teoriju pēta jau aptuveni četrdesmit gadu.
Zinātniskajā projektā "Atgūstot latviešu reālismu: literārās inovācijas kā identitātes meklējumi" septiņi literatūrzinātnieki pievēršas latviešu literārā reālisma jaunai interpretācijai, ietverot laikposmu no 19. līdz 21. gadsimtam. Projektā tiek piedāvāts reālisma reprezentāciju nozīmes vispusīgs izvērtējums un jautāts, vai reālisma novatoriskie aspekti atklāj arī literatūras potenciālu stimulēt sociālās pārmaiņas un vērtību izpratni. Projekta nr. lzp-2024/1-0341, tas tiek īstenots Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā.
Konference "Kas veido literatūru: pārskatot reālismu, poētiku un piederību" ir viena no aktivitātēm Latvijas Zinātnes padomes VPP projektā "Latviešu literatūra kā piederība: personības, poētika un publiskā telpa" (Nr. VPP-IZM-Letonika-2025/1-0006) un FLPP projektā "Atgūstot latviešu reālismu: literārās inovācijas kā identitātes meklējumi" (Nr. lzp-2024/1-0341), tās norisi atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas valstspilsētas pašvaldības darījumu pasākumu līdzfinansēšanas programma "Live Riga" un Latvijas Universitāte.
Ilze Jansone: Reālisms, manuprāt, ir viens no tiem literatūras jēdzieniem, kuri šķiet skaidri līdz brīdim, kad mēģinām tos definēt. Kas, jūsuprāt, literāru darbu padara reālistisku?
Dirks Geče: Runājot par lielo jautājumu "kas ir reālisms?", vispirms, manuprāt, jāpasaka, kas reālisms nav. Tikai tā iespējams mazliet iztīrīt ceļu un saskatīt taku vai vairākas takas, pa kurām iet. Reālisms nav vienkārši mimēze vai reprezentācija. Ar to nepietiek. Mēģinot saprast, ko nozīmē reālisms, salīdzinošajā literatūrzinātnē pētnieki bieži atsaucas uz Ērihu Auerbahu un viņa grāmatu "Mimēze: realitātes attēlojums Rietumu literatūrā." Taču Auerbahs aplūko dažādus laikmetus no antīkās pasaules līdz pat savam laikam. Tas ir pavisam cits, pārlaicīgs jēdziens, nevis tas, kas izaug no 19. gadsimta reālisma kā konkrētas literāras un arī mākslinieciskas – piemēram, glezniecībā – atbildes uz modernitāti.
Reālisms nav tikai mimēze un nav tikai reprezentācija. Tāpat jāatliek malā citi vārda "reālisms" lietojumi, jo pats vārds pastāvējis krietni pirms literārā reālisma.
Piemēram, šeit nav runa par filozofisko reālisma un nominālisma strīdu. Nav runa arī par ikdienas lietojumu, kad sakām, ka kaut kas ir vai nav reālistisks, proti, atbilst vai neatbilst mūsu gaidām. Tās ir pavisam citas nozīmes.
Nākamais solis ir jautāt: ja reālisms ir īpašs reprezentācijas veids, nevis mimēze pati par sevi, tad kas tieši ir šis īpašais veids? Te, manuprāt, jāargumentē vēsturiski. Jāskatās uz 19. gadsimta reālismu, kad šis termins pirmoreiz kļuva programmatisks un apzīmēja konkrētu rakstības veidu – galvenokārt prozā un zināmā mērā dramaturģijā.
Kad lietoju formulu "atbilde uz modernitāti", ar to domāju kaut ko ļoti konkrētu. Varētu šķist: ja reālisms attēlo realitāti, mēs zinām, kas ir realitāte. Tomēr nezinām. Tieši tas ir reālisma sākumpunkts.
Reālisms kā literāra kustība vai tradīcija, kas britu kontekstā attīstījās jau no 18. gadsimta beigām, bet citu valodu literatūrā – 19. gadsimtā, ir atbilde uz modernitāti tādā nozīmē, ka reālais vairs nav pašsaprotams.
Tikai tad, kad realitāte un reālais kļūst problemātiski, reālisms mēģina sniegt atbildes vai vismaz formulēt pašu jautājumu: kas ir realitāte, kur mums meklēt reālo, kas vispār ir reālais?
Papildu dimensija ir 19. gadsimta literatūras ļoti izteiktā interese par sabiedrisko dzīvi, vēsturi un kultūru. Tas, ko reālistiskā literatūra attēlo, un stāsti, ko tā izstāsta, vienmēr ir dziļi iesakņoti vēsturē, kultūrā un sociālajā dzīvē. Šī dimensija, manuprāt, ir absolūti būtiska jebkurai reālisma izpratnei.
Tādējādi reālisms ir vēsturisks un radies laikmetā, kad modernitāte kļuva par pieredzi un izaicinājumu, un jauna realitāte un jauna pieredze prasīja arī jaunus reprezentācijas veidus.
Naratīvajā literatūrā tas nozīmēja jaunus stāstījuma paņēmienus. Literārajam reālismam tādējādi ir vismaz divas puses, kuras bieži sapludina. Pirmkārt, ir reprezentācijas aspekts: tiek aplūkota noteikta sociālā realitāte. Otrkārt, ir tehnikas un stila jautājums: šī realitāte tiek attēlota noteiktā veidā. Ja skatāmies uz 19. gadsimta pastāvīgo cīņu starp romantiķiem un reālistiem, tā bija ne tikai par to, ko viņi attēloja, bet ļoti lielā mērā arī par to, kā viņi attēloja, kā rakstīja literatūru.
Mākslā 19. gadsimta piemērs ir ļoti vienkāršs: sauklis bija iziet no darbnīcas, doties ārā un skatīties saulē. Ja mākslinieks iznes molbertu laukā un glezno tur, viņš iegūst pavisam citu attēlu nekā tad, ja sēž istabā. Tas ir vienkāršots piemērs, taču tas precīzi parāda, ka, runājot par reālistisku literatūru, vienmēr ir iesaistīta mūsu uztvere un zināšanas.
Kā mainās mūsu izpratne par reālismu, kad pārejam no lielajām Rietumeiropas tradīcijām pie mazākām, perifērām vai vēsturiski marginalizētām literatūrām?
Man tas ir grūts jautājums, jo pēc izglītības neesmu komparatīvists.
Es daudz ieguvu no dalības Starptautiskās salīdzinošās literatūrzinātnes asociācijas projektā "Reālisma ainavas" ("Landscapes of Realism") un no privilēģijas vadīt šo darbu. Es ļoti daudz iemācījos. Tas sniedz daudz plašāku, dziļāku un niansētāku izpratni arī par paša pētniecības lauku.
Atceros vienu aspektu, kas mani īpaši pārsteidza, lai gan tagad nevarēšu minēt daudz detaļu. Projektā bija pārstāvētas arī tādas valodas un literatūras kā latviešu – par to rakstīja Benedikts Kalnačs – un grieķu literatūra. Dažās literatūrās, piemēram, spāņu, attīstība sākās salīdzinoši agrāk. Taču tajās, kuras tikai 19. gadsimta beigās aktīvi iesaistījās angļu un franču, kā arī vācu un, protams, krievu reālisma tradīciju recepcijā, reālisms bija tikai viens no jauninājumu un iedvesmas avotiem līdzās topošajam modernismam.
Tas pilnībā mainīja kontekstu, kurā šajās valodās varēja attīstīties reālistiska literatūra un naratīvs.
Reālisma recepcija notika tik vēlu, ka sakrita ar modernisma recepciju. Tas atkal ved pie jautājuma par reālisma un modernisma, kā arī reālisma un romantisma mijiedarbību – par reālisma attiecībām ar citiem attiecīgā laikmeta rakstības veidiem.
Arī vācu kontekstā ir autori, kuru darbi atrodas uz robežas: tos var skatīt reālisma tradīcijā, tomēr literatūras vēsturē tie tiek pieskaitīti modernismam. Brāļi Manni, Heinrihs un Tomass Manns, droši vien ir spilgtākie piemēri. "Budenbroki" un "Burvju kalns" vācu literatūras vēsturē nepārprotami tiek uzskatīti par modernisma jeb moderno literatūru, tomēr to stāstījuma un izveidotās pasaules pamati nāk no reālisma.
Ap 1900. gadu un pat Pirmā pasaules kara priekšvakarā reālisms pastāvēja arī līdzās modernismam.
Daži autori turpināja rakstīt reālistiski, īpaši neņemot vērā kopš 19. gadsimta deviņdesmitajiem gadiem notikušos modernisma pavērsienus.
Taču, cik atceros, latviešu vai grieķu literatūrā situācija izskatījās citādi: Eiropas reālisma ietekmes saplūda ar Eiropas modernisma ietekmēm. Es daudz iemācījos un iemācījos precīzāk diferencēt.
Kā jūs komentētu attiecības starp reālismu, modernitāti un Eiropas vēsturi literatūrā?
Man tas šķiet ļoti produktīvs jautājums, jo daudz esmu strādājis arī ar postkoloniālajām studijām un postkoloniālo literatūrzinātni. Jāsaka, ka postkoloniālā teorija un vēl vairāk – plašākais pētniecības darbs – daudzējādā ziņā bija īsts acu atvērējs.
Es nebiju vienīgais, kurš no jauna pārlasīja 19. gadsimta literatūru, arī reālistisko literatūru, ar jautājumiem un sakarībām, ko postkoloniālie pētījumi aktualizēja deviņdesmitajos gados un 21. gadsimta sākumā. Tas ļāva daudz dziļāk un niansētāk saprast 19. gadsimta reālismu, īpaši to, kā romāni, noveles un citi naratīvi attēlo mijiedarbību starp mājas pasauli un aizjūras jeb koloniālo pasauli, starp kolonijām un metropoles sabiedrību.
Šajos tekstos ir daudz zināšanu, kuras postkoloniālie pētnieki izcēla gaismā, bet agrāk lasītāji tās nebija pamanījuši. Piemēram, ja atgriežamies pie Ēriha Auerbaha, kurš vācu reālismu zināmā mērā atbīda malā kā provinciālu, tad no postkoloniālās perspektīvas iespējams parādīt,
cik daudz pasaules mēroga saikņu ir šķietami provinciālajā vācu reālismā un tā autoros – daudz vairāk, nekā agrāk tika saskatīts.
Minēšu vienu piemēru. Vilhelma Rābes romānā "Meistars Autors", ko nesen no jauna rediģēju viņa darbu akadēmiskajam izdevumam, darbojas persona, kuru pēc postkoloniālās pētniecības pieredzes atpazinu kā melnādainu vācieti. Vairāk nekā simt gadu ilgajā Rābes pētniecībā neviens to nebija īsti pamanījis. Romānā šo cilvēku tolaik apzīmē ar novecojušiem un aizvainojošiem vārdiem, taču tekstā īpaši uzsvērts, ka viņš ir dzimis Brēmenē, runā nevainojamā vācu valodā un ir afrovācietis jeb melnādains vācietis.
Komiska situācija sākas, kad šis cilvēks meklē kādu personu Vācijas mežā. Vācieši viņu sastop nevis aizjūras zemēs vai Āfrikā, bet pašu mājās, Elmas mežā pie Braunšveigas. Pēkšņi Āfrika parādās Vācijas vidū.
Tas ir tikai viens piemērs tam, kā postkoloniālā paradigma darbojas kā acu atvērējs. Pēc tam es sāku pētīt, kā Rābe plašāk modelē mājas un aizjūras pasaules mijiedarbību.
Šajā ziņā Rābes darbi ir īsta dārgumu krātuve. Vēlāk daudzi kolēģi pievērsās šai tēmai, un tagad Rābes pētniecībā jau var runāt par veselu postkoloniālu virzienu.
Piemēram, 1867. gadā Rābe publicēja romānu "Abu Telfana", kura varonis, neveiksmīgās 1848. gada revolūcijas dalībnieks, nonācis gūstā Āfrikā un pēc aptuveni piecpadsmit gadiem atgriežas dzimtajā Saksijā. Abu Telfana ir daļēji izdomāta Āfrikas vieta – eksotiska fantāzija, ko Rābe, visticamāk, radīja no vispārīgām zināšanām, kas iegūtas, pārlapojot tālaika žurnālus.
Trīsdesmit gadus vēlāk romānā "Pildītās kūkas" (Stopfkuchen) stāstītājs ir emigrējis uz Dienvidāfriku un atgriežas apciemot dzimto pilsētu Vācijā. Šeit Dienvidāfrikas attēlojums ir ļoti precīzs un atbilst tam, ko varam pārbaudīt 1890. gadu literatūrā par Dienvidāfriku. Tā nav izdomāta vai eksotizēta pasaule, bet reāla vide, attēlota, balstoties faktiskās zināšanās, kuras Rābem bija jāiegūst, lai uzrakstītu romānu.
Trīsdesmit gadu laikā zināšanas par aizjūras pasauli bija tik ļoti mainījušās, ka literatūrai nācās pielāgoties un turēties līdzi lasītāju zināšanām.
Tas ir piemērs tam, ko varam pamanīt, nākot no postkoloniālās perspektīvas un aplūkojot vācu realitātes modeļus. Vēl viens ieguvums no šādām ārējām paradigmām, ja tās ir produktīvas, ir iespēja lasīt gan kanonu, gan darbus ārpus tā.
Mani 19. gadsimtā īpaši fascinē milzīgais aizmirstās literatūras daudzums, ko mūsdienās neviens vairs nelasa. Arī šeit postkoloniālā perspektīva paver daudz interesantu pētniecības virzienu.
Pēdējās desmitgadēs kritiķi arvien biežāk runā par jauno reālismu, postpostmodernismu un atgriešanās pie realitātes formām. Vai mūsdienu literatūrā patiešām notiek reālisma atdzimšana, vai arī mēs vienkārši lietojam pazīstamu terminu jaunu literāru parādību apzīmēšanai?
Tas ir vērtīgs jautājums, bet man nav pilnīgas atbildes. Tagad runājam par reālismu pēc postmodernisma. Tas ir daudzu paaudžu attālumā no 19. gadsimta.
Sākšu ar savu pētniecību. Pašlaik strādāju pie grāmatas, kuras pētnieciskais objekts ir vācu romāni, kas tēlo pretestības karus pret Napoleonu. Skatos arī uz mūsdienu vēsturiskajiem romāniem, kas publicēti, tuvojoties 1813. gada pavasara sacelšanās divsimtgadei. Pirms jubilejas iznāca vesela virkne romānu, un lielākoties tie ir reālistiski.
Daļā no tiem naratīvais reālisms ir līdzīgs populārajam 19. gadsimta stāstījumam. Valoda un leksika, protams, ir mainījusies, bet paņēmieni ir ļoti līdzīgi.
Tomēr daudz kas ir mainījies, īpaši zināšanu ziņā. Mūsdienu autori var darīt kaut ko tādu, ko 19. gadsimta rakstnieki ne tikai neuzdrošinātos, bet pat nevarētu izdarīt: izmantot memuāru, dienasgrāmatu un vēstuļu avotus un balsis, lai radītu tēlus, kuri darbojas romānā.
Domāju par romānu, kas vēsta par Hamburgu 1813.–1814. gadā. Tā autore izmanto gandrīz tikai vēsturiskus avotus – dienasgrāmatas, memuārus un vēstules –, dažkārt citējot, dažkārt pārfrāzējot tajos atrastās liecinieku balsis. No tā viņa izveido stāstu par Hamburgu Napoleona okupācijas laikā līdz pilsētas otrajai atbrīvošanai 1814. gada maijā.
Tas neapšaubāmi ir reālisms, jo ar šo metodi grūti nokļūt vēl tuvāk vēsturiskajai realitātei. Tomēr 19. gadsimta rakstnieki tā nevarēja strādāt.
Vienlaikus šis darbs turpina reālisma garu, tāpēc man nebūtu iebildumu to apspriest kā reālismu: tajā ir skaidrs referenciāls elements.
Taču te rodas problēma, ko aktualizē mans kolēģis Minsterē Morics Maršals. Viņš publicējis grāmatu par populāro vācu reālismu mūsdienu literatūrā un apgalvo, ka reālisms ir uzvarējis visas postmodernās un citas paradigmas un poētikas. Tas kļuvis par kopīgu valodu gan populārajā, gan augstajā literatūrā – visi tagad rakstot reālistiski.
Taču ar reālismu viņš saprot nevis reprezentācijas reālismu, bet drīzāk valodas un stila reālismu.
Faktiski tas nozīmē rakstību, kurā lasītājs nepamana pašu rakstību: caurspīdīgu prozu, kurā uzreiz jūties kā mājās. Varbūt tā tas ir, tomēr tad rodas problēma. Šāda izpratne ir ļoti tālu no ambiciozajām literārā reālisma formām, par kurām līdz šim runājām, un jāvaicā, vai termins "reālisms" netiek piedēvēts parādībai, kura ir radniecīga, bet tomēr atšķirīga.
Ja viss ir reālistisks, tad jēdziens vairs nav relāciju jēdziens, jo nav alternatīvas. Tad arī es jautātu, vai "reālisms" vēl ir piemērots apzīmējums.
Manos avotos tas ir piemērots, jo redzu gan stila un tehnikas aspektu, gan atsauci uz realitāti, gan acīmredzamas saites ar 19. gadsimtu. Taču, ja šo apzīmējumu attiecinām, piemēram, uz fantāzijas romānu, kas it kā sarakstīts reālistiskā stilā, tad ko šādā gadījumā nozīmē "reālistisks"? Tas ir atklāts jautājums.
Mūsu realitātes uztveri arvien vairāk pastarpina digitālās tehnoloģijas, sociālie mediji, algoritmi un mākslīgais intelekts. Vai šīs pārmaiņas prasa no jauna pārdomāt pašu literāro reālismu – realitāti un reālismu? Ko varētu nozīmēt realitātes reprezentācija tik ļoti pastarpinātā vidē?
Mūsu izpratne par realitāti, protams, mainās, jo realitātes tiek pastāvīgi ražotas. Sociālie mediji rada realitātes. Cilvēkam, kurš tiek vajāts vai saņem naida runas uzbrukumus, tā ir ļoti reāla pieredze. Taču tas ir atsevišķs jautājums.
Runājot par literārā reālisma pētniecību, es neredzu kategorisku lūzumu. Jebkurai attīstītai reālisma teorijai vienmēr jāņem vērā realitātes pastarpinātais raksturs. Mediji vienmēr ir klātesoši.
Iepriekš runāju par 19. gadsimtā mainīgajām zināšanām par aizjūras pasauli. Praktiski tas nozīmēja ģimenes žurnālus, laikrakstus un citus periodiskos izdevumus, kas ar attēliem un reportāžām radīja zināšanas par aizjūras zemēm. Tātad šīs zināšanas bija mediju pastarpinātas. Dažkārt varam precīzi izsekot, no kurienes konkrētas zināšanas ienākušas un kā literatūra tās pārņēmusi. Citās jomās to izdarīt ir grūtāk.
Mūsu realitātes izpratne vienmēr ir pastarpināta. Jebkura realitātes reprezentācija 19. gadsimta reālisma paradigmā bija pastarpināta ar tālaika medijiem un zināšanām. Labs piemērs ir franču physiologies – īsas prozas un vizuālās mākslas "skices", kurās attēloti cilvēku tipi, paražas un dzīvesveids.
Tas ir konkrēts realitātes pastarpinājuma veids, kurā var pārvietoties starp dažādiem medijiem: skatīties attēlus, lasīt naratīvu vai žurnāla prozas skici par to pašu parādību.
Visi šie darbi runā, piemēram, par parīziešu, londoniešu vai edinburgiešu paražām un īpatnībām. Zināšanas vienmēr ir pastarpinātas, un jebkurš reālā un realitātes attēlojums 19. gadsimta reālisma paradigmā strādā ar pastarpinātu realitāti.
Tas ir daļa no procesa, kurā realitāte kļūst problemātiska. Kā teicu sākumā, nav literārā reālisma, ja reālisms un realitāte nav kļuvuši par jautājuma zīmi – par kaut ko apšaubāmu, kas prasa pastarpinājumu un izpratni.
Tāpēc vispārīgā, kategoriskā līmenī es nedomāju, ka kaut kas būtu pilnīgi mainījies. Mainījušies ir mediji un realitāte, un tas, protams, jāņem vērā.
Visredzamāk digitālā laikmeta ietekmi uz reālistisko naratīvu es saskatu atsaucēs uz vizuālo mākslu. Tās mainās. 19. gadsimtā galvenā vizuālās mākslas atsauce bija glezniecība. Saikne starp glezniecību un literatūru bija ļoti skaidra.
19. gadsimta literārajā reālismā glezniecība bija galvenais vizuālās mākslas atskaites punkts. Vēlāk ienāca fotogrāfija, kas vienlaikus bija izaicinājums.
Agrīnās pilsētu fotogrāfijas bez cilvēkiem izskatās spokaini, jo ekspozīcijas laiks bija pārāk ilgs un kustīgie cilvēki neparādījās. Tā nav "realitāte", bet drīzāk naturālisms – vismaz tā to uztvēra daži tālaika reālisma teorētiķi.
Domājot par literāro reālismu, vienmēr pastāvējusi kāda vizuālās mākslas atsauce. Digitālajā laikmetā, digitālajā mākslā un tagad arī mākslīgā intelekta radītajos darbos šīs atsauces mainās.
Pavisam nesen pirmoreiz pamanīju, ka esmu nospiedis "patīk" "YouTube" mūzikas videoklipam, kas bija radīts ar mākslīgo intelektu. Man radās sajūta, ka kaut kas tur nav gluži pareizi. Vēl pirms gada es vienmēr spēju atpazīt mākslīgā intelekta radītus mūzikas video, bet tagad tie kļuvuši tik labi, ka jāvaicā: vai tas ir īsts vai nav?
Tātad vizuālās mākslas atsauces literārajā reālismā noteikti mainās. Ko tas nozīmēs, pagaidām nevaram pateikt, jo attīstība notiek ārkārtīgi ātri. Varbūt pēc pieciem gadiem, varbūt jau pēc gada vai diviem to redzēsim skaidrāk.
Pēc tik daudziem reālisma pētniecības gadiem – kuri jautājumi jums šķiet visvairāk neatrisināti vai intelektuāli aizraujoši? Kurp, jūsuprāt, turpmāk virzīsies reālisma pētniecība?
Uz jautājuma otro daļu nevaru atbildēt, jo nedomāju, ka pastāv viena vienota reālisma pētniecība. Ir daudzas atšķirīgas skolas ne tikai dažādās valstīs un universitāšu vidēs, bet arī vienas valodas areālā. Tāpēc nevaru pateikt, kurp virzīsies reālisma pētniecība vienskaitlī.
Taču varu pateikt, kas mani joprojām īpaši interesē. Pirmkārt, reālistiskās rakstības sākumi konkrētā valodā – manā gadījumā vācu literatūrā.
Jau vairākus gadu desmitus argumentēju, ka reālisms sākas agrāk, nekā parasti uzskata, proti, jau 19. gadsimta 20. gados, varbūt ne daudz agrāk, bet noteikti tad.
Acīmredzot man vēl vairāk jāpublicē un jāveic vairāk pamatdarba, lai šis uzskats pilnīgāk ietekmētu vācu reālisma pētniecību un mudinātu pētniekus skatīties uz pašiem sākumiem. Tur joprojām atrodu interesantus avotus, kas, manuprāt, veido bagātāku ainu.
Joprojām ir daudz neatbildētu jautājumu par to, kā reālisms sākās, pirms kļuva programmatisks un 19. gadsimta piecdesmitajos gados plaši izplatījās. No 19. gadsimta piecdesmitajiem gadiem aina ir samērā droša. Arī četrdesmitie gadi ir skaidri, jo tajos darbojas tie paši cilvēki un redzams ceļš uz vēlākajiem procesiem. Taču jautājums ir par to, kas notika vēl agrāk – 19. gadsimta divdesmitajos un pat desmitajos gados.
Tas nozīmē arī jautājumu par pāreju no vēlīnās apgaismības kā literāras kustības un paradigmas uz agrīno reālismu. Šī pāreja mani īpaši interesē. Tā ir intriģējoša arī tāpēc, ka notiek ārpus kanona. Neviens no šiem autoriem nepieder kanonam.
Saites, kurām mēģinu izsekot un par kurām esmu vairākkārt publicējies, nevar atrast, ja neskatās ārpus kanona. Vienlaikus pētnieki bieži nevēlas to darīt. Tādēļ šeit darbojas dažādi pretēji spēki, bet jautājums joprojām ir aizraujošs.
Otrs jautājums, par kuru runāšu arī konferencē, ir saikne starp literatūras vēsturi – šajā gadījumā reālisma vēsturi – un diskursa vēsturi plašākā nozīmē, ne tikai politisko vēsturi.
Kultūras studiju pieeja mēdz reducēt literatūru uz plašākiem kultūras procesiem, bet neesmu pārliecināts, ka tas izstāsta visu stāstu. Manā pašreizējā pētniecības laukā – romānos par kariem pret Napoleonu – vēsturnieki, kuri izmanto literatūru kā avotu, bieži vien atrod tajā tikai apstiprinājumu tam, ko jau secinājuši no citiem avotiem.
Viņi būtībā saņem savu pieņēmumu vai iepriekšējo atzinumu apstiprinājumu. Taču vienlaikus viņi ignorē lielu daļu literatūras, atlasot tikai tos tekstus, kas ērti iekļaujas viņu shēmā.
Kas notiek ar visiem pārējiem darbiem? Kā izskatās pilnā aina? Man šķiet, tā ir ļoti atšķirīga no viņu secinājumiem.
Tāpēc saikne starp literatūras vēstures rakstīšanu un diskursa vēstures rakstīšanu vēl prasa nopietnas pārdomas. Es neesmu tas teorētiķis, kurš izveidos visaptverošu teoriju, taču man patīk strādāt praktiski un meklēt iespējamu ceļu uz priekšu.
Raksts tapis Latvijas Zinātnes padomes finansētajā Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu programmā, projekts "Atgūstot latviešu reālismu: literārās inovācijas kā identitātes meklējumi"(lzp-2024/1-0341).